Korporatīvais sports

(Komentāri: 93) 30.06.04. 11:57 (nejēdzības)

Netīšām sainspirējos no http://www.buyposthuman.tk raksta “Līgo kopā ar uzņēmumu X”.

Cilvēkiem, jau kopš brīža, kad viņi saprata, ka vienatnē piebeigt kārpu cūku vai zobenzobu peli ir praktiski nereāli, ir piemitusi tieksme brāļoties lielākos vai mazākos baros. Tā teikt, bariņā gan drošāk, gan arī interesantāk.


Gadsimtiem un ērām skrienot, līdz ar sociālās noslāņošanās sākumu, bariņi sāka dalīties un pēc kāda laika zemnieki jau dabūja tusēt atsevišķi no lielkungiem. Zemnieki dziedāja, kungi dzēra. Viss sadalīts.

Pagāja vēl kāds laiks, un, pavej, arī pie mums ir pienācis kapitālisms un savu smirdīgo kāju iebāzis postpadomju zemēs dzīvojošo un strādājošo kolektīvu atvērto durvju šķirbās. Par cik zivs sāk pūt no galvas, tad pirmie ar korporatīvisma garu sasirga vadošie kompāniju darbinieki- vadītāji un jaunās profesijas pārstāvji- menedžeri. Mēneša nogalēs tika rīkotas neprātīgas dzeršanas un orģijas kompāniju top menedžmentam, kuras tika pasniegtas kā korporatīvie pasākumi.

Pasākumi, ta pasākumi, bet satura ziņā viņi mats matā atkārtoja kādreizējās kompartijas vadības rautus kādā mežsarga pirtiņā pie liegumā zonā esoša ezeriņa. Ēsts tika rosols, ar to vienīgo atšķirību, ka skābos gurķīšus nu bija aizvietojušas nupat modē nākušās garneles vai krabju nūjiņas. Tradicionālo šņabi vai Balto stārķi nu aizstāja Amaretto, Napoleons vai vēl kāds dzēriens spilgti zilā krāsā.

Korporatīvie tautieši arī daudz neatšķīrās no bijušajiem poļitrukiem. Ja biedrs Vasiļjevs, sadzēries šņabi, iekrita ar seju kāpostu bļodā, tad mūslaiku firmas vadītājs Māris, pārlējies nogūla savu rugājiem apaugušo vaigu paplātē ar kanapē maizītēm. Ja partijas otrā sekretāra vietniece sabiedriski noderīgajā darbā savulaik mēģināja turpat uz galda pavest netiklībā pirmā sekretāra vietnieku un pēc tam, griežoties kā dervišs, uzsāka deju uz galda, tad tagad kompānijas grāmatvede Inese, daudz nekautrēdamās un zinādama, ka par šādiem jokiem draud tikai paaugstinājums amatā, uzlūdza uz deju savu bossu un novilkusi savu krūšturi grieza to ap galvu. Viss notiek. Nekas nemainās. Tie paši vēži, kulītes pat tās pašas, tikai izrakstītas un apdarinātas cakainām maliņām.

Gāja gadi. Uz Latviju brauca Pasaules Bankas un Phare konsultanti un mācīja Inesi un Māri, ka tā nav īsti labi. Konsultants pēc gada aizbrauca mājās uz savu Nīderlandi un līdz mūža beigām ārstēja aknu cirozi, savukārt mūsu top menedžments kļuva kulturālāks. Ne jau tā, ka kaut kas strauji būtu mainījies. Nē. Vienkārši mēs uzzinājām, ka ir tādi zviedru galdi, pie kuriem ēd stāvot kājās un kas, kaut vai tīri teorētiski, izslēdz iespēju kādam ielikt seju bļodā ar rosolu un, ka pirms dzert šņabi no kakliņa, der nomalkot arī kādu sarkanvīnu. Taču neba tas spēj sagraut mūsu gadu desmitiem ilgušās tradīcijas. Pret rīta pusi paplāte ar kanapē maizītēm ir nolikta stūrī un viņā krāc Māris, savukārt Inese ir nomainījusi savu Rīgas adītāja radīto krūšturi pret pēdējās modes LaPerla kārdinājumu, un nu jau viesi savām izsalkušajām acīm varēja pavadīt visas apakšveļas lidojumu kāda izvēlētā dejas partnera virzienā. Dzīve ir skaista!

Viena lieta, ko konsultanti iemācīja mūsu radošajiem vadītājiem ir, ka nevajag atdalīties no darba tautas un, ka tieši plebejiskais kolektīvs ir tas, kuram pateicoties kompānija zeļ un plaukst. Sākumā uz korporatīvajiem pasākumiem tika aicināti viduslīmeņa vadītāji, bet redzot, kādām zaļām acīm uz viņiem skatās pārējie firmas darbinieki, menedžments nolēma – jātaisa Viskompānijas Korporatīvais Pasākums.

Tika pasūtīts autobuss, tika noīrēta pirtiņa meža ezeriņa malā un VKP varēja sākties. Sākumā viss notika pēc iepriekš sastādītā plāna: zviedru galds, korporatīvais vīns no vienreizlietojamām plastmasas glāzītēm, alus no 0,3l stilkla pudelītēm. Saviesīgas sarunas. Taču īlenu maisā nenoslēpsi. Pirmais parādījās nenovēršamais rosols, kuru kāds kompānijas darbinieks bija apdomīgi iegādājies Rimi veikalā. Pēc tam šņabis. Tad pirts. Kompānijas darbinieki, kuri nebija līdz šim apgaismoti korporatīvo pasākumu kultūrā, un par Phare konsultantiem bija tikai dzirdējuši no trešajām mutēm, steriem krita bļodās ar rosolu un kaili dejoja naksnīgajā pļavā līdz Dionīsa novājinātos organismus paņēma Morfejs savos maigajos apskāvienos. Kompānijas top menedžmentam tas nepatika. Ne jau tā, ka ļoti nepatika, bet likās, ka pietrūkst patiesā un īstenā korporatīvisma gara. Un tad pār viņiem atausa gaisma – jārīko korporācijas pasākums tādu ideju vai pamatdomu, kas, kaut vai uz brīdi, atrautu plebejus no viņu primāro instinktu apmierināšanas. Tā radās korporatīvās sporta spēles.

Tāpēc es ar pilnām tiesībām uzskatu, ka pēdējā laikā ļoti modē nākušās korporatīvās sporta spēles ir radušās no tām pašām, senajām kā pasaule, dzeršanām. Sporta spēlēs ir vairākas disciplīnas:
- strītbols vai futbols, kurš ir cēlies no tiem pašiem neprātīgajiem pēcpirts kailskrējieniem mežā, kuru laikā Inese sauca Mārim “Neķer lašus, ķer mani!” Plebejiem papildus tikai vēl tika izsniegta bumba;
- stafetes pirmsākumi ir meklējami vēl senākā pagātnē - laikā, kad līdz točkai bija kāds gabaliņš un vienas dzeršanas laikā vismaz katram kompānijas dalībniekam nācās pēc kārtas doties līdz tai, nolūkā papildināt mēreni degošā šķidruma krājumus. Nespēdami līdz galam atkratīties no pagātnes valgiem, organizatori stafetē iekļāva tādus elementus, kā skriešana ar pilnu glāzi (ak atmiņas, ak atmiņas), vai skriešana ar sasietām kājām vai lecot ar kājām maisā (simulējot galēju alkohola intoksikāciju);
- virves vilkšana, kura noteikti ir cēlusies brīdī, kad pirmatnējos pasākumos Ineses mestais krūšturis vienlaicīgi kļuva par divu darbinieku ieguvumu un tā tālāko izmantotāju noteica nevis subordinācija, bet gan rupjš fiziskais spēks;
- šautriņu mešana noteikti radusies bija jau akmens laikmetā, savukārt šajā gadījumā te var vilkt paralēles ar citu dzeršanu aktivitāti, kas saucās, “eu, pamet man gurķīti, savādāk nav ar ko uzkost”.

Protams, ka sporta spēles beidzas ar vēl negantāku dzeršanu, nekā tas būtu parasti. Cilvēki ir noskrējušies, uzvarētājiem adrenalīns rauj jumtus nost un pirmatnējie instinkti uzplaiksnī vēl košākās krāsās. Inese nākamajā rītā pamostas pirtī kailu plebeju sabiedrībā, savukārt Māris, kas jau laiku uz plastmasas šķīvīša bija paņēmis sev rosolu nebaltām dienām, atrodams guļam stūrītī, roku (ievērojiet, ne vairs galvu) maigi iebāzis bļodiņā.

Nākamā attīstības stadija bija iepriekš paredzama. Cik tad ilgi dzers savējo starpā, savā sulā vāroties. Kompāniju top menedžments satikās un nolēma, ka jautrāk, interesantāk un patīkamāk būtu dzert visiem kopā. Visu zemju sportiskās korporācijas apvienojaties! Tad lūk, tikko tika sadalīti kausi un trofejas visdažādākajās kategorijās, tā balle varēja sākties. Te nu dalībniekiem pavērās visdažādākās iespējas – Ineses nu varēja mesties valšķībās visas vienlaicīgi un savā strapā mainīties saviem krūšturiem. Visi Māri varēja mierīgi savā starpā samērīties ar savām rosola bļodiņām un saviesīgās sarunās nolemt ar kuru vaigu ir estētiskāk gulēt salātos. Sporta spēles izvērtās tādās kā īstās barbaru orģijās pēc Romas sagrāves. Lai dzīvo!

Bet draugi! Nebīstieties - korporatīvā kultūra nav nekāds bubulis. No tā nevajag baidīties. Tā ir mūsu dzīves jauna sastāvdaļa. Vai precīzāk izsakoties - tā ir tā pati vecā labā iedzeršana.