Ziemassvētku rapsodija

(Komentāri: 85) 28.07.04. 12:31 (jautrības)

Stāsts par Jurīša Aplauzienu no shulcs.lv man atsauca stāstu par to kāds īstenībā ir Patiess Aplauziens.


Ir vēls Ziemassvētku vakars. Mamma, aizelsusies un apkrāvusies ar iepirkumu kulēm, atskrien mājās no lielveikala. Maisos ir tītara cepetis visai ģimenei, spāņu vīns viņai un vīram, konfektes mazajai meitiņai. Tikai mazajam dēliņam Jurītim mamma aizmirsusi nopirkt dāvaniņu ziemassvētkos.

Mamma panikā – miesīgais dēls un bez dāvanas Ziemassvētkos! Raudošā atvase tiek steidzīgi saģērbta un skriešus rauta uz lielveikalu. Pie dežūrējošā hypermārketa abi nonāk mēreni piekusuši, bet laimīgi, un pagūst iebāzt kāju durvju šķirbā, kuru jau apkalpojošais personāls grasījās slēgt ciet. Izlūgušies pārdevēja labvēlību, abi tiek ielaisti veikalā. Pie kasēm sēž apkalpojošais personāls – čalis, aptuveni gadus 23 vecs. Acīs lēkā nepacietības uguntiņas. Laiku pa laikam paskatās pulkstenī, un gara acīm jau redz savu mīļoto meiteni ietērpušos La Perla apakšveļā, sveču gaismā, svētā divvientulībā ar viņu sagaidām Ziemassvētkus.

Mamma ar Jurīti pie rokas, pieskrien pie čaļa un apstāsta situāciju, sak, tā un tā, dēliņam ļauju izvēlēties ko vien viņš grib. Puisietis šajā brīdī par visu pasaulē vismazāk vēlas skraidīt kaut kādam kompleksu nomāktam Jurītim pavadā pa lielveikalu, izrādot visu uz ko vien sīkais izdomās paskatīsies. Bet ko tu padarīsi - darbs paliek darbs.

Čalis sagramsta pēdējās pacietības paliekas, un pietupies, ar dzelžainu smaidu sejā, medus saldā balsī vēršas pie puisīša: “Nu puisīti, ko tad tu gribētu sev Ziemassvētkos?”
- Dudočku hoču! – tā puisītis.

Puisietis mēreni noraustās, jo apmēram nojauš kur tās dudočkas varētu atrasties, - pašā otrā, vistālākajā lielveikala galā. Lieki minēt, ka viss apkalpojošais personāls jau sen pametis veikalu un tikai viena kasiere raida naida pilnus zibeņus potenciālo pircēju virzienā. Hypermārketā esat bijuši? Liels, vai ne? Iedomājieties, ko nozīmē tagad vest mazu bērnu cauri visam veikalam. Jurītis te šito grib aptaustīt, te plīša lācītim iespert, te čipšus netīšām uz grīdas izgāž, te vēl kaut ko. Pēc 15 minūtēm jautrā kompānija beidzot ir ieradusies rotaļlietu nodaļā.

Puisietis pārlaiž tramīgu skatu apakšējiem plauktiem. Dudočkas nav. Mazliet augstāk – arī nekā. Skatās apkārt, meklē dudočkas. Nekur nav. Beidzot uzmet acis visvisaugstākajam plauktam,- JĀ! Uz pēdējā pakāpiena, visvisvisaugstākajā plauktā stāv dudočkas. Metru etaki 7 augstumā.

- Bļaģ, - skaļi pie sevis padomā puisietis un vēršas pie Jurīša.
- Puisīt, vai tu gadījumā neesi pārdomājis? Varbūt tu nemaz vairs negribi dudočku?
- Nēēēē,- atskan histēriska bērna balss,- gribu dudočku!
- Bet, puisīt, kā tevi sauc? Ak, Jurītis. Redz cik jauki! Jurīt, varbūt tu gribi bundziņas? Varēsi bungāt kā tāds Duracell zaķītis. Visiem tu patiksi un visi tevi iemīlēs?
- Nēēē, gribu dudočku!
- Jurīt, bet varbūt tu gribi ceļu policista strīpaino kociņu? Varēsi te, saproties, ceļu rādīt un visiem teikt, kur viņiem iet? Būsi vispār pirmais puisis bērnu dārzā.
- Nēēē, gribu tikai dudočku!
- Bet, PUISĪT,- jau skarbākā balsī saka apkalpotājs,- varbūt tomēr tu gribi ugunsdzēsēju cepurīti? Visi skatīsies uz...
- Nēēē, gribu dudočku!- tuvu histērijai brēc puisītis.

Mamma vispār stāv klusu un izliekas, ka nekas nenotiek. Galu galā viņa jau vispār saprot apkalpojošā puisieša situāciju, bet bērnam tak apsolīts...

- Bļaģ, – vēlreiz, bet jau pavisam skaļi, pie sevis padomā čalis un dodas meklēt kāpnes lai tiktu pie tās visu aizmirstās, kaut kādu ķīniešu ražotās, krievu kontrabandistu ievestās, dieva un cilvēku trīskārt nolādētās līdz devītajam augumam, fuckin’ dudočkas.

Lielās, garās kāpnes atrodas noliktavā. Noliktava ir aizslēgta, atslēga atrodas pie kasieres skapītī, signalizācija ir pieslēgta un vispār ir pilnīgs kirdik. Puisis pamet it kā neko neredzošo māti, šņukstošo Jurīti un dodas izlūgties pie kasieres atslēgu, zvanīt apsardzes dienestam, lai atslēdz signalizāciju un ielaiž viņu tajā nolāpītajā noliktavā. Pēc nieka 20 minūtēm no noliktavas atskan skaņas, kas liecina, ka tiek izcīnīta asiņaina kauja ar grīdas lupatām, apkalpotājas Mašas pamestajiem veikala tīrīšanas līdzekļiem un spaiņiem. Mēreni histērisks, notašķījies ar kaut kādiem Dosjas šķīdumiem un sārmiem, kas saēd ādu kopā ar gumijas cimdiem, puisis iznāk no noliktavas vilkdams aiz sevis kāpnes.

Kāpnes tiek pieslietas pie pēdējā un visvisvisaugstākā plaukta ar nepārprotamu nolūku iegūt dudočku savā turējumā. Puisis uzkāpj līdz kāpņu pašam galam tamdēļ vien, lai nokonstatētu, ka, lai aizsniegtu dudočku, pietrūkst tieši 10 centimetri. Pēdējā piepūle, stiepjoties krakšķ mugurkaula skriemeļi, sāp ceļgals, pret kuru viņš ir atspiedies, mazliet tirpst roka un brīdī, kad liekas, ka laime jau tik tuvu...

Kāpnes krīt. Bļaģ, ne jau tā, ka krīt tā kā visam kāpnēm būtu jākrīt, bet gan ar visu svaru un uz to pašu 7 m augsto plauktu. Spindzēdamas aizlido notrūkušās skrūves, kuras turēja plauktu cieši pieskrūvētu pie grīdas un puisis ir gatavs doties lidojumā virsū plauktam. Puisi cieši sažņaudzis rokās dudočku, stiklainu skatu, cēli kā Titāniks pazūd preču, dāvanu, lācīšu, svilpīšu, bundžiņu, guaša krāsiņu un policistu nūjiņu virpulī. Plaukts nespēdams noturēties, gāžas virsū nākamajam plauktam, no kura uzvirmo gaisā veļas pulveru, trauku mazgājamo līdzekļu veselīgais smārds. Kaut kur ar skaļiem paukšķiem sprāgst tualetes dezodorantu baloniņi un lidojot ietriecas blakus nodaļā esošo Sony televizoru melnajos Trinitron kineskopos. Tie aizdegas. Plaukti turpina gāzties un parauj līdzi nākamos plauktus. Gaisā lido kolas bundžas, košera pārtika un dzīvas karpas, kas pavisam nesen, neko vēl nenojaušot, mierīgi gulēja akvārijā un priecājās par to, ka izmukušas no Ziemassvētku galdiem. Uguns pārmetas uz sporta un drēbju nodaļu, kur švīkstēdamas sāk degt sieviešu zeķubikses un ar dobjiem paukšķiem par sevi sāk liecināt galda tenisa ekipējums un volejbola bumbas. Pēc kāda brīža ieslēdzas centrālā ugunsdzēsības signalizācija un mākslīgā lietus šalkoņa pārmāc kliedzošās kasieres vaimanas.

Viss veikals pludo. Plīša lācīši un čipsu paciņas līdzenās rindās, straumes dzītas dodas uz grīdā izvietotajiem notekcaurumiem. Situācija ir pilnīgs FUBAR (fucked up beyond all repair) un nežēlīga dramatisma pilna. Kaut kur fonā gaudo apsardzes signalizācija.

Lēni, no pašas sagāzto plauktu apakšas, parādās mēreni apsvilusi un vismaz divās vietās lauzta veikala apkalpotāja roka, kurā, krampjaini sažņaugta atrodas dudočka. Māte ar bērnu uz visu notiekošo skatās izvalbītām acīm un visas traģēdijas gaitā nav izdvesusi ne vienu skaņu, tikai, kaut kādu mātes instinktu dzīta, ciešāk piespiedusi savu atvasi sev klāt. Pusis izraušas no plauktu apakšas, notrauc no sejas kaut kur uzradušos dzelteno guaša krāsu, viegli pieklibodams pienāk pie Jurīša un viņa mātes un saka:

-Ženščina! Eto k vam, koņešno ņeotnositsa, no maļčik, - JOBTVOJU MAĶ!!!