Pavasara Ģeorallijs - Dubna 2004

(Komentāri: 106) 10.05.04. 12:09 (ģeorallijs)

“...par ienīstu lai top saukta ikviena patiesība, pie kuras nav bijis jāsmejas”.

Nīče


Par izpratni.

Pagājušā rudens Abavas ģeorallijs (http://snow.shulcs.lv/laivas/6) man paliks atmiņā, kā mans pirmais ģeorallijs. Pasākums man sagādāja neviltotu pārsteigumu, un var būt tādēļ pērnie iespaidi bija tieši tādi, kādi tie bija. Tas bija pasākums, kurā es pirmo reizi sapratu, kā izskatās ģeogrāfu mafija un tās pasākumi no iekšpuses. Bija jau dzirdēts, ka ģeogrāfu mafijai ir garas rokas, bet, ka tās būtu tik garas, man pat sapņos nebija rādījies. Tās tevi satver cieši kā astoņkāja taustekļi, sagrābj un ierauj straujajā ģeorallija sadzīves virpulī. Tālākais jau ir atkarīgs tikai no tevis paša, tavas humora izjūtas, draudzības un atvērtības. Iespējams, ka nākamajā ģeorallija rītā tu pamodīsies siltā teltī, kāda(-s) laipni aizdotā guļammaisā un brokastīs vēl tiksi pabarots ar kaut ko garšīgu un draugu sarūpētiem makaroniem. No otras puses, tu vari arī visu nakti kašķēties un lamāties un no rīta pamosties slapjš, izsalcis, bez viena gumijnieka un bez kaut kā garšīga. Viss ir tavās rokās.

Reiz pirmkursnieks atnāca pie ģeorallija veterāna, lai izzinātu patieso ģeorallija būtību. Veterāns, sekojot labākajām no tradīcijām, nolēma pacienāt pirmkursnieku, ņēma glāzi un pildīja viņu. Glāze pildījās un kad tā jau bija pilna, pāris dzīvinošā šķidruma lāses pārlija pāri tās malām.
Tad pirmkursnieks teica:
- Ak, skolotāj, glāze taču jau ir pārpilna. Vairāk tur neko nevar ieliet!
- Gluži, kā šī glāze,- veterāns atbildēja,- tu arī esi pilns ar savām domām un patiesībām. Kā gan es tev spēju pastāstīt īsteno ģeorallija būtību, pirms tu neesi iztukšojis savu glāzi?

Tāpat kā ir neiespējami aklajam aprakstīt, kā izskatās zaļā krāsa, tāpat arī ir bezcerīgi mēģināt apstāstīt, kas īsti ir ģeorallijs cilvēkiem, kuri nekad viņā nav piedalījušies. Savukārt tie, kas ir piedalījušies, pēc tam parasti vairs nekādus muļķīgus jautājumus neuzdod.

Ceturtdiena.

Ļaudīm, kas grib kaut vai aptuveni saprast, ko nozīmē šis pasākums, es ieteiktu iespēju robežās iztēloties sekojošo.
Atprasieties no darba ceturtdien tā agrāk. Plkst. 15.00 varētu derēt gana labi. Ejot laukā pa biroja durvīm, šefam nevērīgi izmetiet kaut ko tamlīdzīgu: „Jā, šef, pie viena,- arī rīt darbā es nebūšu.” Tad skrieniet mājās un nekavējoties piekrāmējiet savu 100 litru mugursomu pilnu ar būtiskām un svarīgām lietām, bez kā jūs savu turpmāko dzīvi 4 dienu garumā nespējat iedomāties. Pēc tam ar māsas lūpu krāsu uz koridora spoguļa uzrakstiet: „Mammu, būšu svētdien!”, ņemiet laivu, airus un dodieties laukā.
Visticamāk, ka pagalmā, ieraudzījis jūs, alkoholiķis Vasja atspirgs uz vietas, savukārt kāds ar sirdi pavājāks tantuks ķers pie savām sirds drapēm. Un nav jau arī nekāds brīnums. Arhaisks airis mūsdienu urbanizētajā pilsētvidē izskatās iespaidīgi, lai neteiktu, ka draudīgi.
Bažīgi skatoties pulkstenī, naski kā ceļa rullis jūs dodaties uz trolejbusa pieturu un domās gānāties par to, ka kaut kas ļoti smags un neparocīgs noteikti ir pa kluso ierāpies jūsu mugursomā un tur aizmidzis. Trolejbusā konduktore, sākumā nikni un uzstājīgi, pēc tam aizvien klusāk un kautrīgāk, mēģinās jums ieskapēt bagāžas biļeti pa 0,5 Ls. Pēc īsas vārdu apmaiņas konduktore jums ne tikai pārdos pensionāru biļeti pa 10 santīmiem, bet visu ceļu jūs izklaidēs ar stāstiem no savas studentu dzīves un pieturā palīdzēs jums uzkrāmēt mugursomu atpakaļ kamiešos.
Attālumu no pieturas līdz centrālajam pastam, kur startē ģeorallijs, jūs veicat sprintera cienīgā ātrumā. Pa ceļam, Narvesen kioskā, kuram kopš laika gala durvis ir vērušās uz āru, jūs tās bez īpašas piepūles atverat uz iekšu un it kā nekas nebūtu noticis, pārsteigtajai pārdevējai pieprasāt aukstu alu. Kad kopējais nesamā apjoms nu jau bīstami tuvojas 70 kg robežai, sprints var turpināties. Tikai tad, kad jūs beidzot esat veikuši pēdējos 100 metrus un bez izteiktām dzīvības pazīmēm saļimis draugu rokās, jūs sapratīsiet, ka gatavošanās ģeorallijam un katra tā sākuma minūte ir nepieciešama priekšspēle, bez kuras pats pasākums zaudē savu šarmu un eleganci apkārtējo nesaprotošajās acīs.

Reiz kāds pirmkursnieks pajautāja savam skolotājam - ģeorallija veterānam, lai tas pastāsta, kā viņam pareizi ir jābrauc ģeorallijā. Students juta, ka viņš tam gatavojas kaut kā ne tā kā vajadzētu- pārāk pareizi un saspringti.
Veterāns paņēma rallija satelītkarti un tās otrā pusē rakstīja:
„Šis ģeorallijs neatkārtosies divas reizes.
Mirklis ir vērtīgāks par jebkuriem dārgumiem.
Šī diena otru reizi vairs neatnāks.
Katra minūte - nenovērtējams dārgums.”

Garāmejošie bailīgi mēģina pa brauktuvi apiet sapulcējušos ģeorallistu baru. Daži saņem drosmi, lai ieskatītos kādam acīs. Ģeogrāfu acīs degošais dzīvesprieks vidusmēra homo urbanus vulgaris iedzen tādos mazvērtības kompleksos, no kuriem, parasti, viņš netiek laukā līdz sava mūža galam un vasarnīcas jumtam krāto naudu notērē psihoterapeita apmeklējumos. 100 studenti ar airiem - tas ir spēks, ar kuru nevar nerēķināties.
Autobusā iekāpšanas pasākums, kurš sākotnēji notika diezgan organizēti un vadoties pēc saraksta, beidzās ar vispārēju brīvlaišanu un visu braukt gribošo savietošanos divstāvīgajā autobusā pašplūsmā. Plūsma mani un manu ilggadējo kolēģi Kasparu uznesa autobusa otrajā stāvā un nosvieda ejā starp krēsliem. Labi, ka es pa ceļam paguvu aizņemties no kādas palīdzīgas meitenes viņas guļammaisu, lai vismaz kaut kā kompensētu organisma svarīgākās daļas sišanos pret autobusa grīdu visu 250 km garumā. Autobusā, kuram radītājs ir licis pārvadāt kādus 70 cilvēkus, bija satilpināti aptuveni 100 cilvēki, tik pat daudz mugursomas un kādas 30 laivas.
Jāsaka, ka divstāvīgā autobusa šoferis, kuru atsūtīja savākt šo simtsgalvīgo pūli no centrālā pasta, noteikti bija informēts par iepriekšējā ģeorallijā notikušajām lietām un, lai izvairītos no nekontrolējamas aizmugurē braucošo transporta līdzekļu apgānīšanas no otrā stāva lūkām, šie ventilācijai paredzētie caurumi bija pieklājīgi aizrestoti. Protams, tas nekādā ziņā neatturēja dažus īsteni radošus indivīdus, kuri tomēr mēģināja izspraukties cauri restēm.
Rīgu vai vismaz tās centrālo daļu pametām 17.40. Brauciena sākuma posmā tika risinātas saviesīgas sarunas, kā jau daždien viesībās pirms pirmā tosta. Kad sākās tosti un dienišķās gaismas uzņemšana, sākās arī jautrība. Tā kā ne-tālredzīgi savus krājumus biju atstājis mugursomā, kas, savukārt, skumja gulēja kaut kur pirmajās stāvā, nācās paļauties uz līdzbraucēju žēlsirdību. Pēc pirmās zaļās pieturas (paldies šoferim, kuram labpatikās apturēt autobusu netālu no vietas, kur kaut ko garšīgu mija pret naudu) man radās iespēja pateicīgi atlīdzināt līdzbraucējiem. Kaut kur ap Krustpili ļaudis jau bija tik tālu aktivizējušies, ka sākās pirmie kopīgie mēģinājumi meldiņa vilkšanā. Kāds bija paņēmis līdzi „pīles pēkšķim līdzīgu skaņu izvilināšanas ierīci” un laiku pa laikam gaisu pāršķēla baisi pīles kliedzieni, kas lika visu asinīm sastingt dzīslās.
Ap 21.30 mēs bijām tik tālu nobrieduši, lai varētu kāpt laukā. Laimīgas sagadīšanās dēļ arī autobuss tanī brīdī bija nolēmis apstāties un jau pēc pāris minūtēm es sevi pieķēru stāvam uz tilta pār Dubnas upi aptuveni 8 km lejpus Višķiem. Dubnas kreisajā krastā skatam pavērās paliela nosusināta pļava, kurā tad arī pilnīgā tumsā mums bija jāierīkojas uz naktsguļu.
Dzīvelīgākie paši noskrēja no ceļa uzbēruma un uzreiz iebrida kaut kādā pamuļķīgā dūņu strautā, pārējos saudzīgi izcēla un aiz rokām izvadīja pa sauso taku uz noskatīto pļaviņu. Es vēl nebiju paguvis pat telti uzbūvēt, kad Kaspars bija jau malku sagādājis un ugunskuru sakūris. Pagājušajā ģeorallijā mēs pievienojāmies tikai otrajā pasākuma dienā, un līdz ar to mēs neko nezinājām par jauko ģeorallija tradīciju - par ģeorallija atklāšanas ugunskuru kļūst tas ugunskurs, kurš pirmais tiek iedegts. Pēc kāda laika mūsu ugunskuru apmeklēja pasākuma orgkomiteja un apstiprināja faktu, ka mēs esam pirmie. Līdz ar to mēs kļuvām svarīgi. Vēl kāds laiks pagāja, kamēr visi sabūvējās un iekārtojās, un ap 23.00 sāka arī nākt pirmie atklāšanas ceremonijas dalībnieki. Pa to laiku Kaspara ņuhs bija darījis savu un tuvīnajā izcirtumā tika atrasta paliela žagaru kaudze, kas nodrošināja to, ka mūsu ugunskurs kļuva par galveno ne tikai teorētiski, bet arī praktiski.
Tā kā tradicionālajā atklāšanas runā iztrūka veterānu radošās dzirksteles, organizatoriem nekas neatlika, kā vienkāršos nepaplašinātos teikumos pasludināt „Ģeoralliju Dubna 2004” par atklātu. Ar dziļām skumjām ir jāsecina, ka par mirušu ir jāatzīst kādreiz populārā ģeorallija tradīcija - „dzirkstošais ugunskurs”. Ugunskurs izpaužas, kā katra pirmkursnieka un iesācēja ģeodrauga sarūpēta pudele, kura tad arī tiek salikta čupiņā, tādējādi veidojot alternatīvu ugunskuru, kurš pēc rallija atklāšanas runas nolasīšanas turpat arī tiek kopīgi patērēts. Veterāni zināja stāstīt, kad pat laikos, kad spirdzinošo pārdeva par taloniem, ugunskurs bija dzirkstīt dzirkstījis.
Nu, protams, nevar apgalvot, ka šis starpgadījums mums sabojāja vakaru. Laiku pa laikam līdz ugunskuram atnāca kāds cilvēks, lai kopā pasēdētu, aprunātos un gūtu savu daļu apgaismības. Apbrīnas vērti bija pāris jaunieši, kas pa apli ejošo un laiku pa laikam izsīkstošo dienišķās gaismas trauku nepārtraukti pildīja no 5 litru plastmasas kanniņas. No otras puses nevar arī neatzīmēt Kaspara kafijas īpatnējo nemirstību. Kalpojot kā patērējams dzeramais, viņa godīgi apgāja divus apļus ap ugunskuru un ne tikai neiztukšojās, bet šķita, ka viņas pat ir kļuvis mazliet vairāk. Var jau būt, kas tas bija viņas izsmalcinātās garšas dēļ, jo Kaspars parasti liek nevis cukuru pie kafijas, bet gan otrādi.
Kādā brīdī no nakts tumsas parādījās kāds vēlīna lietuvēna trenkts organisms, kas pieklājīgi palūdza vai nevarot palietot mūsu ugunskuru, kas arī laipni tika atļauts.

Reiz dzīvoja skaudīgais tūrists, kam bija skaists, spīdīgs un tīrs katliņš, kurā vārīt savu vakara tiesu. Un kūra skaudīgais tūrists uguni un, kad kāds nāca pie viņa lūgt savu katliņu nolikt uz uguns, viņš vienmēr dusmīgs palika. Un izdomāja skaudīgais tūrists, ka jāuztaisa caurule, pa kuru visa uguns tik uz viņa katliņu vien ietu. Drīz vien no tā viņa katliņš apkvēpa, kļuva netīrs un neglīts no skata. Un visi novērsās no skaudīgā tūrista un viņa katliņa.

Pēc kāda laika tika atgādāts katliņš, kurā ūdens un makaronu proporcija tuvojās 1:2. Makaroni vāroties piebrieda, sāka rāpties pāri katliņa malām un krist ugunskurā. Tad vēl tika pievienoti cīsiņi, tas viss drudžaini samaisīts, un pēc brīža katliņš ar tā īpašnieku steidzami pazuda kaut kur tumsā. Neviens viņus kopš tā laika netika manījis.
Svētki turpinājās līdz rītam, kad man likās, ka būtu laba karma mazliet pagulēt. Vairāk par stundu man neizdevās pavadīt Morfeja apskāvienos, jo Kaspars sāka apgalvot, ka esot jāmostas, un vispār esot jau 11.00. Muļķīgi kaut kā sanāca.

Piektdiena.

Rīts, kā jau agrs rīts. Pārsteigumu sagādāja apkārtne, kuru naktī nekādi nespējām apskatīt. Pāri upei, otrā krastā, atradās kādas dzīvojamās mājas, kurās, liekot galvu ķīlā, varu apgalvot, naktī neviens aci neaizvēra. Arī žagaru čupa, no kuras tika ņemts kurināmais mūsu ugunskuram, izrādījās apzināti samesta izcirtuma vidū, kā nekam nederīgs malkas ieguves blakusprodukts.

Pienāca rīts un Kaspars man taujāja pēc dienišķās gaismas trauka. Naktī, meklējot somā plāksteri, lai salāpītu kādai meitenei sagriezto pirkstu, es biju saplēsis šo trauku (zvēru!!!). Turot saplēsto trauku aiz muguras, es jautāju Kasparam:
- Kāpēc cilvēki mirst?
- Tas ir dabīgi,- atbildēja Kaspars.- Visiem reiz ir jāmirst, un it īpaši tiem, kas jau ilgi ir dzīvojuši.
Tad, parādot Kasparam sasisto trauku, es teicu:
- Mūsu traukam bija pienācis laiks mirt.

Par spīti vispārējam nogurumam, mēs sataisījāmies diezgan ātri un kādos 13:00 jau kāpām laivā. Ap to brīdi mēs bijām kāda 4.-5. ekipāža, kura laida savas laivas ūdenī.
Ūdens Dubnā bija diezgan augsts, lai gan skaidri bija redzams, ka savus labākos laikus tas bija piedzīvojis pirms nedēļām divām - trijām. Par spīti visam, straume bija ļoti laba un mūs ātri nesa uz priekšu pat bez airēšanas. Kā man zināja stāstīt īstenie ģeogrāfi, tad Dubna kādreiz esot bijusi skaista un līkumota līdzenumu upe. Bet, kad katru pavasari upes līkumos esot krājies ledus, tādējādi aizsprostojot upi un pārpludinot apkārtējos laukus, ļaudis nolēmuši upes gultni iztaisnot un tās gultni padziļināt. Tā rezultātā upe vietām atgādina taisnu grāvi ar milzumu mazāku un lielāku līcīšu un atteku.


Foto: Krišjānis Sietiņš

Upes sākuma posmā bija sastopami arī vairāki skaisti koku aizgāzumi, kuriem mēs tikām cauri, nekāpjot no laivas laukā. Es gan negribu zināt, kā to darīja ļaudis, kas brauca desmitvietīgajā glābšanas plostā. Iespējams, ka apgaismība viņus piemeklēja turpat uz vietas un pret pašu gribu. Pārmijuši pāris vārdus ar organizatoru katamarānu, mēs pārstājām airēt, cerībā, ka agrāk vai vēlāk mūs panāks kāda cita ekipāža, kura tad mums varētu paīsināt laiku uz ūdens. Gaidījām. Gāja viena stunda, pagāja nākamā... Kaut kad tam visam pa vidu pagulēja Kaspars, pagulēju es. Visa mūsu aktivitāte dienas gaitā izpaudās, kā gulšņāšana un atstumšanās no krastiem vai upē iekritušiem kokiem. Gribētu gan zināt, kā airēja pārējās laivas, ja visa brauciena garumā, mums neairējot, mūs noķēra tikai 2 laivas. Pa ceļam tika novēroti neskaitāmi lielāki un mazāki iekarami un pāļu balstīti tiltiņi. Par uzslavu centīgajiem latgaļu zemniekiem jāsaka, ka šie tiltiņi nesagādā laivotājiem nekādas problēmas, atšķirībā, piemēram, no lietuviešu tradicionālajiem tiltiņiem, kas tiek būvēti vienkārši sametot upē visu, pār ko prasmīgi laipojot, var pārkļūt pāri upei. Laikam unikālākais līdz šim manis redzētais tiltiņš atrodas Apaščas upē un izpaužas kā upē iedzīts moskvičs. Radoši.
Kādā brīdī Kaspars pamanīja vienā upes attekā iemestu murdu. Intereses dzīti, mēs piestājām krastā un nolēmām viena arī izstaipīt savas nokaltušās ekstremitātes. Pēc brīža piebrauca arī organizatori. Pastāstījām viņiem par savu atradumu. Organizatori nolēma aizdoties līdz tuvējām mājām lai palūgtu atļauju rīkot nometni, kā arī pie viena izlūkot potenciālo nometnes vietu.
Nometne izrādījās taisāma turpat ap stūri lielā un leknā kūlas laukā. Mēs kāpām krastā 18:00, un kā mēs vēlāk uzzinājām, pērnajā nometnē dažas ekipāžas ap šo laiku tikai esot sēdušās laivās. Tā kā pļavā visas skaistākās vietas bija jau aizņemtas, nolēmām apmesties upes krastā, netālu no pirmā kursa teltīm. Sekas šim lēmumam ilgi nebija jāgaida. Kāds īsteni jautrs un netradicionāli domājošs zēns bija nolēmis, ka šī vieta būtu labu labā lai kurinātu ugunskuru. Tā vietā, lai ar airi apraktu ugunsnedrošo kūlu vai vismaz izvēlētos ugunskura vietu pēc iespējas tālāk no šī bīstamā rajona, nezināmu motīvu vadīts viņš pielaida uguni kūlai. Ja sākumā, jautri ķiķinot, viņš mēģināja viens pats to pasākumu likvidēt, tad pēc 20 sekundēm kūlas dzēšanās jau bija iesaistīti pārdesmit cilvēku, kas kā satrakots bifeļu bars lēkāja pa degošo zāli. Sekas tam visam varēja būt visļaunākās, jo turpat netālu bija jau sabūvētas kādas 5-6 teltis un arī laivas nebija nekur daudz tālāk aiznestas. Par laimi uguns tomēr tika apdzēsta un par neseno nelaimi vēstīja tikai kādi 30 kv. metri izdegušas zemes. Vainīgais puisietis pēc tam ilgi staigāja riņķī nerunīgs un mēreni sakautrējies. Un, jāsaka, bija jau arī par ko.
Ap to laiku palēnām sāka ierasties veterānu ekipāžas, kuras bija pievienojušās ģeorallijam tikai šodien. Veterāni, apsvēruši visus par un pret, nolēma savas teltis būvēt pļavas pretējā pusē.
Kamēr mēs ar Kasparu mēģinājām izdomāt, pie kura ugunskura iet vārīt vakariņas, pāri laukam, no veterānu nometnes atnāca Strūģis, kurš rallijam arī bija pievienojies tikai šodien. Mazliet dalījušies dienišķajā gaismā, nolēmām aiziet un iepazīties ar ilggadējajiem ģeoralliju dalībniekiem. Pēc īsas un sirsnīgas iepazīšanās, nolēmām pārcelties uz veterānu placdarmu, kas, pēc mūsu domām bija gan drošāk, gan saprātīgāk.

Ģeorallija veterāns un es, kopā atnesām telti un viņš man palūdza, vai es nevarētu palīdzēt viņam to nolikt pareizajā vietā. Es palīdzēju, no malas skatoties un sakot, vairāk pa labi, vai pa kreisi, līdz veterāns atrada pareizo vietu.
- Tagad viņa ir īstajā vietā,- teica veterāns.
Lai pārbaudītu veterāna zināšanas, es slepus atzīmēju telts vietu, bet pēc tam izlikos, ka esmu aizmirsis, kur īsti ir bijusi pareizā vieta.
- Šeit, vai varbūt šeit?- jautāju es.
Bet ģeorallija veterāna apgaismība bija tik īstena un proporcijas izjūta tik precīza, ka viņš vēlreiz norādīja man tieši to pašu vietu, kuru iepriekš.

Palēnām tuvojās vakariņu laiks un bija jāsadabū mazliet malkas vakara ugunskuram. Blakus esošo telšu iemītnieki bija nolēmuši kurt paši savu ugunskuru un šim nolūkam no tuvējām mājām bija atnesuši kaut ko vidēju starp nelielu kūtiņu un milzu mutantu trušu būri. Tā kā organizatori bija panākuši savstarpēji izdevīgu vienošanos ar blakus esošo māju iemītniekiem par to, ka mēs drīkstam nojaukt viņu sabrukušo šķūnīti, tad vienīgā problēma bija to visu atnest līdz 400 metrus tālajam ugunskuram. Pasaulē nav tāda spēka, kas varētu atturēt bariņu apgaismotu ģeorallistu no vientuļa šķūnīša nojaukšanas. Visas nakts gaitā tas arī palēnām notika.
Vakariņām Afanāsijs bija sarūpējis pāris tušonkas un 2 paciņas kartupeļu biezputras. Savukārt, pagatavošanas gaitā putras koncentrācija sasniedza 4 vai 5 paciņas biezputras un 6 gaļas konservus. Praksē tika konstatēts, ka augstkalnu pārgājienu proporcijas ir praktiskākas un vairāk piemērotas ģeorallistu barošanai. Pēc vakariņām pastiprināti tika apgūts dzens no līdzpaņemtajiem dienišķās gaismas traukiem. Tika stāstītas teikas un gadījumi no iepriekšējiem ģeorallijiem, kā arī citām veterānu ekspedīcijām pa augstiem kalniem un straujām upēm.
Palēnām kļuva tumšs un bija pienācis laiks lietai, bez kuras nav iedomājams neviens ģeorallijs - ilggadējā ģeoralliju dalībnieka un īstenā pasākuma veterāna Ingus Liepiņa ģeorallija atklāšanas runa. Runu tika nolemts turēt pie blakus ugunskura, kur svinīgajam notikumam par godu tika upurēta mutantu trušu koka māja. Uguns jautri liesmoja, kad ģeorallija dalībnieki, sastājušies aplī, bijīgi klausījās Ingusa runu. Pēc svinīgās runas mēs nolēmām turpināt dzena izzināšanu pie sava ugunskura. Kaut kad vēlā naktī no pirmkursnieku telšu apgaitas atgriezās Kaspars.


Foto: Krišjānis Sietiņš

Reiz veterānam pajautāja, kā pareizi rakstīt ģeorallija haikas.
-Parasti ģeorallija haikas sastāv no četrām daļām,- skaidroja veterāns,- pirmā daļa satur ievada frāzi, otrā- šīs frāzes turpinājumu, trešā no viņas novēršas un sāk jaunu domu, bet ceturtā apvieno sevī visas trīs iepriekšējās.
Un lai parādītu savu mākslu, veterāns tapināja haiku:
„Divas pirmkursnieces dzīvoja plašā teltī.
Vecākajai bija 19, bet jaunākajai 18.
Ģeorallists var visu pieveikt ar airi.
Šīs meitenes - ar acīm.”

Tikko atgriezies, viņš nekavējoties aizmiga nevainīga bērna miegā. Tā kā uz ārējiem kairinājumiem viņš atbildēja visai kūtri, tika pieņemts lēmums transportēt viņu uz telti.
Kaut kad naktī pie mūsu ugunskura pienāca Afanāsijs un ieteica pie katra ugunskura vismaz kādam negulēt visu nakti. Situācija izrādījās sekojoša. Tas murds, kuru izkāpjot bijām pamanījuši, lieki minēt, izrādījās nelegāli ielikts. Tā kā ģeorallistu vidū atradās vides inspektors, kuram ir tiesības veikt tamlīdzīgas eksekūcijas, vainīgais murds tika publiski sodīts ar nāvi, sadedzinot to uz sārta. Nakts vidū pie viena no nomaļajiem ugunskuriem, uzpeldēja murda īpašnieks ar savdabīgu jautājumu - „Kur ir murds?” Viņam iecietīgi paskaidroja, ka šie te pelēkie mēsliņi gar ugunskura malām ir viss, kas palicis no kādreiz slepkavīgā rīka. Vīrietim ieteica arī iepazīties ar dažu normatīvo aktu prasībām, it īpaši tām, kas reglamentē līdaku ķeršanu nārsta laikā. Šajā brīdī vīrelis esot sagrābis degošu pagali un uzdevis publikai ap ugunskuru retorisku jautājumu:
- Ko jūs? Domājat jūs te vairākumā esat?
Uz ko Afanāsijs esot piecēlies pilnā augumā un, bez mazākā satraukuma, varbūt pat ar vieglu ironijas devu balsī, atbildējis:
- Un kā tev šķiet?
Ar ko arī incidents likās esam izsmelts. No otras puses, tā kā tik tiešām varēja gadīties, ka kāds pāris pārdzērušos maluzvejnieku varētu naktī sadurt mūsu laivas, nolēmām negulēt visu nakti. Gulēt gājām, kad agrāk gulēt gājušie sāka mosties.

Sestdiena.

Sestdienas rīts tradicionāli tiek veltīts paģiru zupiņas taisīšanai un meditācijai pirms Zarainā Aira Mešanas Sacensībām. Jāatzīmē, ka zupiņa ar veterānu laipnu gādību, izdevās vienreizēja. Rīta neprātā un nupat pārdzīvotās nakts dullumā, Kasparam uznāca nepārvarama vēlme pēc pupiņu konserviem. Kāpēc? Neviens to nespēs izskaidrot. Izgāzis manu mugursomu zālājā un mazliet pavandījies, Kaspars atrada skaistu bundžiņu ar konservētām pupiņām. Doma bundžiņu atvērt un tās saturu iebērt krūzītē, lai to varētu uzsildīt uz ugunskura, tika noraidīta tāpat kā doma atvērtu bundžiņu sildīt ugunskurā - pelni, redz, biršot iekšā. Kaspars mēģināja pieiet jautājuma risināšanai no vienkāršākās puses un ielika bundžu ugunī. Apkārt esošie ļaudis nodarbojās ar savu parasto rīta rutīnu, kad mierīgo klusumu pārtrauca apdullinošs sprādziens. No ugunskura tālāk esošie, redzēja, kā pupiņas, sekmīgi pārvarējušas zemes pievilkšanas spēku, neviena netraucētas dodas orbītā. Man tik ļoti nepaveicās. Es atrados kādu pāris metru attālumā un manas kājas aplaimoja verdošu marinēto brūno spāņu pupiņu lietus. Pēc tam, jau laivā sēžot, es joprojām varēju vilkt ārā no krosenēm tur atrodošās Kaspara brokastu paliekas. Pārējie ļaudis vienkārši sirsnīgi smējās un laba oma bija nodrošināta uz ilgu laiku.
Laiks bija saulains un mēs atlaidāmies pļavas maliņā lai vērotu aira mešanu.


Foto: Krišjānis Sietiņš

Lai pasākumu padarītu kolorītāku, airim piesien pamatīgi zarainu puskoku. Laimīgs tas metējs, kura rezultāts pārsniedza 10 metru robežu. Ne visi spēja samierināties ar aira aerodinamiskajiem parametriem, kuri varēja konkurēt vienīgi ar vatētas segas rādītājiem. Šajā nolūkā tika izmēģinātas dažādas mešanas tehnoloģijas. Savdabīgāk domājošie mēģināja airi mest to griežot ap galvu kā veseri. Paveicās tiem skatītājiem, kas no sacensību laukuma aizgāja ar skalpiem uz galvas. Pēc tam, kad vīri bija izmēģinājuši savus spēku, pie aira ķērās meitenes. Rezultātus es neatceros, bet secinājums bija, ka prasmīgi izmantojot vēja spēku, arī meitenes var sasniegt vīru cienīgus rādītājus.


Foto: Krišjānis Sietiņš

Kaspars jau kopš paša rīta izskatījās diezgan skumīgs, jo viņam bija jāpamet draudzīgā ģeorallistu saime, lai dotos uz Londonu. Nav īsti svarīgi, kur īsti viņam nākamajā dienā bija jābūt, jo kopš pagājušā ģeorallija man kaut kā bija iesēdies galvā, ka ģeorallija pamešanu pirms finiša var droši dēvēt par došanos uz Londonu. Nu ko darīt, ņēmu Kasparu, sēdināju laivā un pārcēlu uz otru upes krastu kā Harons pārceļ mirušo dvēseles pāri Stiksas upei. Cilvēces labākajai daļai Kaspars bija zudis. Kā vēlāk izrādījās, lai nokļūtu Rīgā, viņš bija veicis kājām kādus 30 km, līdz atradis pietiekami civilizētu vietu ar autobusu satiksmi uz Rīgu. Toties es cēlā vienatnē laivā varēju iekārtoties ar pamatīgu šiku un eleganci. Mazliet traucēja caurums laivas dibenā, kuru, cik nopratu, biju uzrāvis Lielajā Juglā, kaut kad pavasarī gāžoties Ropažu dambī. Ūdens straumēm netecēja un nolēmu, ka līdz brauciena beigām izdzīvošu.
Otrs galvenais šīsdienas pasākums bija laivotāju tradicionālās ātruma sacensības jeb Ātrumposms. Veterāns Strūģis brauca vienvietīgajā laivā un savu ekipāžu bija nosaucis „No woman- no cry”. Tā kā mēs abi bijām vieni paši laivās, tad praktiski visu ātrumposmu nobraucām, sasējuši laivas kopā un mēģinot izprast dievišķās gaismas un dzena būtību. Katra mūsu kustība bija piesātināta ar visdziļāko jēgu. Ātrumposmu mēs noslidinājām aptuveni divās stundās. Ātrākie, cik noprotu bija ierakstījušies kaut kādās 40 minūtēs, ar ko arī viņus no sirds apsveicu. Pēc ātrumposma piestājām krastā, kur sastapām veterānus atlaidušos saulītē un laimīgi izzinām dzena noslēpumus. Mazliet iestiprinājušies, devāmies tālāk, bet īpaši tālu mums tā arī nesanāca aizbraukt, jo pēc pāris līkumiem (vai kilometriem) bija sarīkota nometne un nācās kāpt laukā.
Vieta bija izvēlēta savdabīga, ja vien par savdabīgu var saukt pļavu, kurā pērnās kūlas bija vairāk nekā sajēgas. Tas izskatījās ĻOTI ugunsbīstami. Tie, kas bija ieradušies pirms mums, bija kā tādi gatavie ekspreši, paguvuši uzsliet teltis un sastiept pat malku ugunskuram. Tanī brīdī veterāns Afanāsijs paziņoja, ka palikšana kūlas laukā ir vienlīdzīga pašnāvībai un kategoriski paziņoja, ka šeit viņš negulēšot. Pats par sevi saprotams, ka neviens viņam tā vienkārši uz sitiena nenoticēja. Kamēr Strūģis ar Afanāsiju veica degošas kūlas ātruma noteikšanas eksperimentu, organizatori aizstaigāja līdz blakus esošajām mājām ar lūgumu, vai mēs nevarot apmesties blakus esošajā nokalnītē, kur kūlas nebija. Kad saimnieku atļauja bija dabūta, palika pats mazākais- pārliecināt pārējos pasākuma dalībniekus par vietas maiņas nepieciešamību.

Reiz diženais ģeorallija veterāns Afanāsijs nolēma pierunāt pirmkursniekus pamest savu iesildīto vietiņu un, drošības dēļ, pārcelt nometni uz mazliet attālāku vietu. Kaut arī pirmkursnieku bija desmitu reižu vairāk, viņš zināja, ka viņam izdosies pārliecināt pārējos.
Tad viņš teica:
- Es metīšu monētu un lai liktenis izlemj, taisnība man ir vai nē.
Un Afanāsijs meta monētu. Izkrita „ērglis” un nometnei bija jāpārvācas.
Pēc tam, kad nometne bija uzbūvēta attālajā vietā un jau jautri liesmoja vakariņu ugunskurs, pie viņa pienāca pirmkursnieks, kurš teica:
- Neviens nevar izmainīt likteni.
- Protams, ka nevar,- atbildēja Afanāsijs un parādīja pirmkursniekam monētu, kurai abās pusēs bija ”ērgļi”.

Lai arī līdz centrālajam ugunskuram bija neko tālu, pēc īsa pārdomu brīža tika nolemts kurt savu veterānu ugunskuru, pie kā naktī piemesties. Gaidot vakariņu tiesu, es atvēru savas tušoņu rezerves un pacienāju visus ēst gribošos. No vienas puses, tas bija sava veida patērētāju gaumes izzināšanas eksperiments. Tā kā vasaras vidū plānoju doties uz Karēliju, biju nolēmis veikt relatīvi ēdamo tušoņu apzināšanu veikalu plauktos. Iegādājos kādus 5-6 dažādus konservus. Jūs pat iedomāties nevarat, kādi mēsli tiek pārdoti ar skanīgo nosaukumu „Sautēta cūkgaļa (liellopu gaļa)”. Veikalu plauktos var atrast visu - sākot no tīras sojas, bundžiņā ar smaidošu sivēnu uz etiķetes, un beidzot ar kaut kādu dūņu un mamuta muskuļu sautējumu. Par laimi, līdzi es biju paņēmis līdzi relatīvi labus konservus. Kasparam tik ļoti nepaveicās - viņam tika kaut kāds savdabīgs brīnums, kurā nomācoši dominēja samaltas buļļu astes un lauru lapas.
Kad pirmais izsalkums bija nokauts, varēja arī piesēst uz laivas un atvērt dienišķās gaismas traukus. Paralēli pastiprinātais dzena izzināšanai, notika arī vakariņu gatavošana. Kādam atradās pat kilograms zemesriekstu, kas tad arī nakts gaitā čuguna katliņā tika uzgrauzdēti. Strūģim kādā brīdī radās jautājums - kāds vārds ir antonīms vārdam ”jēli”. Pēc neilgas diskusijas tika nolemts, ka antonīms šajā situācijā varētu būt „jēgpilni”. Visumā var teikt, ka pēdējais vakars bija visjēgpilnākais, it īpaši, kopš jēgu ir sākuši pildīt tumšajās pudelēs... Laiku pa laikam tika atrasts vēl kāds dienišķās gaismas trauks, kurš tad arī tika patērēts komplektā ar citrona šķēlītēm.
Kaut kad pa nakts vidu, daļai pasākuma dalībnieku likās, ka būtu labi aiziet līdz latgaļu diskotēkai, kas notika tuvējā pagasta centrā. Tā viņi arī aizgāja. Tā kā mani mocīja neizturamas slinkuma lēkmes un negribējās ņemt nost no jostas savu nazi, tad nolēmu atturēties no šī pasākuma. Taisnība jau vien ir, ka, ja kalns nenāk pie Muhameda, tad Muhamedam ir jādodas pie kalna. Nepagāja ne stunda, kad pie mums ieradās pirmie latgaļu diasporas pārstāvji. Jāsaka, ka ļaužu bažas par to, ka viņi varētu būt agresīvi noskaņoti, izrādījās pārspīlētas. Pēc zināma daudzuma dzimtenītes patērēšanas, viņi kļuva mazliet agresīvāki, tomēr skaidri izprazdami spēku samērus, nolēma labāk sakauties savā starpā.
Kaut kad uz rīta pusi, kad diskotēkas grupa sen kā bija atgriezusies no pasākuma, ieradās vēl viens vietējo grupējums. Es no sajūsmas gandrīz samaņu zaudēju, kad viņi no mašīnas izkrāva veselu maisu ar aukstiem Aldara aliem. Ak, Dievs! Mūsu narzāna nomocītajiem, organismiem tas bija kā zintnieku stipruma zāles uz dzīves cirstajām brūcēm. Doma par Aldara alu mani nebija pametusi kopš brīža, kad Kaspars nodevīgā kārtā nospēra pēdējo Zelta alus pudeli un aizmuka Londonas virzienā. Šiem cilvēkiem es tiešām pateicos no sirds. Visumā „broļi lotgoļeiši” izrādījās ļoti sirsnīgi, atvērti un jautri ļaudis.

Reiz kāds viedais ģeorallists teica: „Ja tu centīsies pakļaut sev dievišķo gaismu, viņu mācoties, tad tu viņu nekad nesapratīsi. Ja tu viņu izzināsi ar savas sirds vienkāršības palīdzību, tad tā būs patiesi Varena Gaisma.”

Izrādījās, ka iepriekšējā vietējo grupa bija aizmirsusi savu paštecināto kaut kur pie vienas no teltīm. Atraduši un pagaršojuši, viņi novērtēja to kā „pēc degušām riepām smirdošu dziru” un nolēma mūs izglītot pareizas dzimtenītes degustācijas niansēs. Šajā sakarā tika savākti ziedojumi un nosūtīts kurjers uz tuvāko punktu. Diemžēl rezultātu tā arī nesagaidījis, es aizgāju gulēt. Tā kā telti būvēt sev vienam pašam bija nepraktiski, paņemu matracīti un aizgāju gulēt aiz vienas no teltīm. Jāpasaka lielais paldies tiem labajiem ļaudīm, kas laipni piedāvāja naktsvietu viņu teltī. Bet nu tā kā rīts jau bija pienācis, tad nolēmu pagulēt laukā saulītē.

Svētdiena.

Rīts sākās ļoti lēni un negribīgi. Mocīja vispārējs nogurums un arī sajūta bija tāda it kā mutē pionieri būtu nakšņojuši. Var uzskatīt, ka Strūģis no rīta man izglāba dzīvību, uzcienājot ar dienišķās gaismas devu.
Tā kā tālāk pa upi braukt vairs nebija plānots, galvenās šīs dienas aktivitātes bija Alpīnais Futbols un ģeorallija noslēguma ceremonija - pasākuma varoņu apbalvošana. Alpīnais futbols (futbols, kuru spēlē pāri, sasieti ar rokām kopā) bija vienreizēji jautrs. Ar milzīgu pārsvaru, jāsaka gan, kā parasti, uzvarēja veterānu komanda. Uzvarēja par spīti zemu kritušajam un korumpētajam tiesnesim, kas par alus pudeli bija gatavs ne tikai līdz nepazīšanai rezultātu izmainīt, bet arī savu dvēseli dīriķim pārdot.
Apbalvošanas ceremonija bija sirsnības un skaistu runu pilna. Visizteiksmīgākā, protams, bija Afanāsija runa. Apdāvināti tika visi, kas vien bija ar kaut ko izcēlušies ģeorallija laikā- ātrākie, lēnākie, tālākie un ilgākie metēji, kā arī pasākuma „misters un mis”. Atkarībā no organizatoru noskaņojuma un sacensības nopietnības kategorijas, balvās tika pasniegti ģeorallija T-krekli, lietussargi vai vienkārši diplomi un alus. Domāju, ka cilvēki vispateicīgākie bija tieši par pēdējo.
Autobuss mums pakaļ ieradās ap 16.00. Precīzi kā sarunāts. Nepagāja ne stunda, kad viss un visi bija laimīgi atraduši savas vietas. Autobusā kāpu iekšā kā viens no pēdējiem un pamanīju uz ceļa pamestu melnu vīstokli ar guļammaisu viņā iekšā. Es raidīju pateicības lūgsnas visu augstajam par to, ka man nenāksies lauzt savu astes kaulu sēžot uz cietās autobusa grīdas. Pēc kāda laika mēs ar Strūģi jau atradāmies autobusa otrajā stāvā, sēžot uz grīdas un ar labu cilvēku iedāvātu balzāmiņu rokās. Pa ceļam tika veikti dažādi mēģinājumi pierunāt autobusa šoferi apstāties kāda veikaliņa tuvumā. Autobusa otrajā stāvā bija ļoti karsti un mums turpināja slāpt. Vislielākās mokas mums sagādāja šoferis tajā brīdī, kad, piestājis benzīntankā, viņš neatvēra vaļā autobusa durvis. Tikai pāris soļu attālumā atradās ledusskapis ar aprasojuša alus pudelēm. Daži izredzētie caur autobusa priekšējām durvīm tomēr izkļuva laukā un nopirka mums vienu alu, par ko viņiem mūžīgs paldies. Šoferis, manuprāt, bija pilnīgs bezsirdis, un ja arī viņam bija sirds, tad noslēpta kā Zmejam Goriničam - adatā, savukārt adata - olā, ola - pīlē, bet pīle mājās zem gultas. Kaut ko tādu ar dzīviem cilvēkiem nedrīkst darīt. Un it īpaši ceturtajā dienā.
Ar pāris zaļajām pieturām Rīgā mēs ieradāmies aptuveni 21.00. Izlaisti mēs tikām pie tā paša pasta, kur ceturtdienas vakarā, jautri čalojot, sabirām autobusā. Pasākums bija beidzies.

Reiz pirmā kursa ģeogrāfijas students jautāja skolotājam:
- Kāpēc jūs vispār braucat ģeorallijos?
Uz ko skolotājs atbildēja:
- Ģeorallijos mēs braucam, lai skatītos, kā deg draudzības ugunskurs, tek upes ūdens, kā šalc zaļais mežs un, protams, uz skaistām sievietēm.
- Bet skolotāj,- nelikās mierā students,- vai nevarētu vienkārši tāpat skatīties uz sievietēm?
Un skolotājs atbildēja:
- Ja tu neskatīsies kā deg draudzības ugunskurs, tek upes ūdens, kā šalc zaļais mežs, tad tu drīz vien arī uz skaistām sievietēm vairs negribēsi skatīties...


Snow

Rīgā 2004.gada 27.aprīlī


_______________________________
Cits, varbūt pēc jūsu domām, pat pareizāks, Dzens ir meklējams citur - piemēram, pie tuvākā budista vai internetā.
Bet, tā savādāk, viss augstākminētais ir manas fantāzijas augļi un subjektīvās pārdomas, kas vietām mijas ar klajiem meliem. Sakritība ar reālām personām vai notikumiem tik tiešām ir sakritība. Pie tā arī paliksim. Beigu beigās katram tāpat sava patiesība būs tuvāka.