Upes lācis

(Komentāri: 82) 06.07.04. 13:23 (jautrības)

Tā kā es nevaru beigt gausties par savu sagandēto Karēlijas braucienu, reizēm rodu mierinājumu lasot kā tad ir klājies citiem tālo upju braucējiem. Šajā sakarā arī patiess stāsts no laivotāju dzīves un pie viena arī ikdienas humora deva. Avots: anekdote.krievi.


Nobrauciens pa labu upi vienmēr ir spējīgs sagādāt kaudzi labu pārdzīvojumu un neskaitāmus litrus adrenalīna asinīs. Bet šis gadījums bija īpašs. Upe bija nesarežģīta, pat varētu teikt – vienkārša. Visi vairāk vai mazāk sarežģītie šķēršļi un krāces bija palikušas jau aiz muguras. Pilnīgs atslābums. Apkārt vispār nekas nenotiek. Mūsu grupas katamarānu ķēde izstiepusies kādu 2 kilometru garumā. Mēs ar draugu guļam uz katamarāna gondolām un laiku pa laikam slinki apslapinām kādu aira galu. Upe ir ļoti plata (Piez. Latvijas mērogiem) – kādi 100 metri. Upes krastos pilnīga taiga. Pilnīgs cilvēces vakuums.
Pēkšņi ieraugām - upes krastā tusē lācene ar saviem lācēniem. Lācene greizi skatās uz mums. Mēs uz lāceni. Līdz krastam kādi 50 metri. Bet cilvēka stulbums, jāpiezīmē, ir neizmērojams. Apzinoties savu neaizskaramību un pilnīgu drošību, es pieceļos, pielieku airi pie pleca, imitējot ieroci, un, tēmējot uz lāceni, iekliedzos “Ba-bah!!!”.
Lācene, nespēdama atstāt nesodītu šādu meža iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumu, nekavējoties metas ūdenī un sāk peldēt mūsu virzienā. Pie tam, kā peld!!! Domājat, kā visi lopiņi – kājiņas metot zem sevis- ne sūda! Viņa peld “taurenīša” stilā – airējoties sinhroni uzreiz ar abām priekšķepām, pie katra vēziena sprauslojot kā pienākas.
Tanī brīdī mēs saprotam, ka tas neradījums mūs apēdīs pēc sekundēm 30 apmēram. Pametam visu savu darāmo un sparīgi iegulstam airos. Pie tam KĀ airējam! Kā augstākās sarežģītības krācēs, kur no katra tava aira vēziena ir atkarīga tava un tavu līdzbraucēju dzīvība. Pie kam, iespējams, krācēs vēl ir iespēja, ka tev paveiksies. Bet šitas zvērinieks, pat muļķim skaidrs, neatstās mums ne vismazākās iespējas. Un kas vistrakākais, zvērinieks peld daudz ātrāk par mums, pat neskatoties uz mūsu necilvēcīgajām pūlēm, un attālums starp mums nepielūdzami dilst. Principā, viņa mūs tā arī būtu notiesājusi, ja vien kādā brīdī viņas mātes instinkti (mazie lācēni tak palika krastā) nebūtu ņēmuši virsroku pār atriebības kāri. Tanī brīdī lācene apgriezās un mierīgi “sunīšu” stilā devās krasta virzienā. Mēs turpinājām drudžaini airēt, kamēr jautrā ģimenīte nepazuda aiz upes līkuma. Viss iepriekš minētais notika absolūtā klusumā, ja vien neskaita laiku pa laikam izskanējušo izsaucienus, piemēram "бля-, давай". Pēc tam, kad trakās sacīkstes bija beigušās, mēs vēl kādas pāris minūtes sēdējām klusēdami. Pēc tam mans draugs pagriezās pret mani, nopētīja no galvas līdz kājām un teica "Ну, ты и муда-а-а-а-к!". Pēc tam iesmējās un svarīgi pajautāja: "Vai zini, kāpēc viņa pagriezās atpakaļ? Tāpēc, ka mēs no bailēm un sasprindzinājuma tā pirdām, ka viņai vienkārši aptrūkās ko elpot.”