Vadakste (Ruba (Renģe) – Ezere) 2004

(Komentāri: 82) 28.07.04. 18:33 (laivas)

Visupirms vēlos pateikties savam draugam, arhitektam Kasparam, kurš, noteikti neko ļaunu nenojaušot, labu vēlot un cēlas domas domājot, uzdāvināja man plostu. Elegantu oranžu krievu laiku piepūšamo glābšanas plostu, ar kuru viņa konstruktors bija ieplānojis glābt desmit dvēseles vienlaicīgi. Braukts viņš bija tieši 2 reizes, par ko liecināja pazaudētie gaisa nolaišanas caurumu aizbāžņi un saulē izsprāgušais plosta dibens.


Mūsu sākotnējā doma bija šo arhaisko peldlīdzekli izmantot Karēlijas upju un krāču ņemšanai uz izbrīnu. Strūģis zināja, ka tā varot un pat 5. kategorijas krāce Kiviristi šamo neesot spējīga sagremot. Tas iedvesmoja. Saprotama lieta, ka plostu, kā no mātes miesām nākušu, izmantot šādam nolūkam nevar. Šajā sakarā tika organizēts pasākums “Plosts”, kura bilance bija pāris kastes ar alu un viens vairāk vai mazāk braucienam sagatavots plosts. Pasākuma gaitā tika izravēti oranžā briesmoņa dubultie griesti un bez žēlastības aprautas visādas bantītes, striķīši un ļeckiņas. Palika vēl tikai viens mazs darbiņš – plosta grīdas pārlīmēšana. To mēs nolēmām atstāt uz nākamo reizi, jo pirmkārt, alus bija izbeidzies, otrkārt, nevienam nebija nedēļa laika, lai to varētu tā vienkārši nodarīt.

Tad nu tā tas plosts stāvēja un skumji gaidīja sava likteņa piepildījumu, līdz es viņam teicu- Braucam! “Urrā”, plosts sapriecājās, jo arī viņš noteikti jau gara acīm skatīja putām klātos viļņu vālus un mežonīgo Karēlijas upju straumi. Plosts bez īpašām ceremonijām tika ievietots vilcienā, kurā kopā ar mani, Rolandu, Kristu un Dagmāru, mēs uzsākām jautrības pilno ceļu uz attālo Rubas miestu, kuru gan vilciena vadītājs spītīgi turpināja saukt pazemojošajā Renģes vārdā.

Nieka 2,5 stundas jautrības, konduktoru, vadoņa un smēķēšanas smirdošā vilciena tualetē un plosts tika izcelts stacijā. Tanī brīdī viņš neko vēl nenojauta. Domāja, ka tā ir vienkārša krievu sādžiņa un pēc mazas pīppauzes mēs noteikti dosimies tālāk un Karēliju. Es viņam neko neteicu, jo negribēju tik strauji piebeigt viņa sapņus, kā arī mazliet baidījos no viņa priekšlaicīgās atriebības.

Tā kā Ruba, tāpat kā lielākā daļa Vadakstes upes, atrodas tēvzemītes pierobežā, man jau laikus nācās sazināties ar visiem iespējamajiem robežsargiem, lai paziņotu viņiem par mūsu ierašanos. Es pat faksus nosūtīju tiem zaldātiņiem. Saskaņā ar paragrāfu, mums bija jāpiesakās pie robežsargiem un jāatzīmējas kā ieradušamies. Liels bija mans pārsteigums, kad vietējās mēles mums paziņoja, ka šajā miestā robežsardzes posteņa nemaz neesot. Interesanti gan, uz kurieni tad es viņiem faksu biju aizsūtījis...?

Pastāvējām, papriecājāmies par vietējo izdomu pie stacijas ierīkojot puķu podu nekur citur kā vien pārī vecu zābaku, un nolēmām palēnām doties upes vai vismaz tuvākā veikala virzienā. Tā kā līdz upei bija kādi 2 kilometri, nācās vien 40 kg smago mazulīti velt sev plecos un doties mazā pārgājienā. Jāpiezīmē, ka mūsu četrotne nebūt nebija vienīgie ieplānotā brauciena dalībnieki. Uldis un Elizabete bija solījušies pievienoties mums iebraucot Latvijā no Mažeiķu puses, savukārt ekipāža, kuras sastāvā atradās mans darba kolēģis Andris, maestro Andis ar savu Lucille, Imants un Iveta, visu laiku nesekmīgi mēģināja izbraukt no Rīgas ar citu automašīnu.

Sava Golgātas ceļa otrajā kilometrā es sastapu mazu piparbodīti, pie kuras tad mēs arī nolēmām apmesties, iepirkt iztrūkstošo proviantu un nepieciešamos apgaismības līdzekļus un sagaidīt atpalicējus. Veikaliņš bija, kā jau daždien veikaliņš – 3 x 5 m, kurā no pirmā skata var nopirkt pilnīgi visu. Toties, tikko tu sāc uz kaut ko skatīties ar nepārprotamu nolūku izvēlēties kaut ko tieši, tā pēkšņi izrādās, ka tā nemaz te nav. Atgādināja to savdabīgo brīnumveikaliņu no Alises aizspogulijā vai brīnumzemē. Tur arī bija preces, kuras pazuda no plauktiem, līdz ko tu uz viņām paskatījies un parādījās atpakaļ brīdī, kad tu no viņām novērsi savu skatienu. Kāpēc es tā pārdzīvoju? Da tāpēc, ka mēs, nolūkā nestiept alu un citus apgaismības līdzekļus visu ceļu, bijām nolēmuši iepirkt visu nepieciešamo uz vietas. Vienu vārdu sakot, nācās mums pirkt visu kas bija. Aiz veikaliņa atradās tāda kā lapenīte ar soliņiem, uz kuriem tad mēs arī apmetāmies un laiku pa laikam kāds no mums, sev vien zināmu iemeslu dēļ, aizskrēja līdz veikalam un atgriezās ar maisiem un maisiņiem, pudelēm un pudelītēm un dažādām krāsainām burciņām. Palēnām veikala rezerves tika izsmeltas pilnībā. Vismaz viss dzeramais alus tika izpirkts absolūti. Nē, nu vēl jau palika kaut kādi tur turbodīzeļi, vanagi, auni, sātani un cita dieva neradība, kuru atverot gaisā uzvirmo dedzinātu riepu, vecu kartupeļu vai cita netīkama dvaka. Kad uztaujāju veikalniecei par viņas sortimenta vienveidīgumu, viņa mani apgaismoja, sakot, ka šeit tā esot ejošākā marka un gaišais alus vispār te neesot cieņā. Nu es jau viņus saprotu, saņem pensiju, atnāc līdz veikalam, nopērc tādu soļarkas pudeli pa vienu latu un skaties, diena tev ir brīva.

Pēc kāda laika ieradās Lietuvas brālīgās republikas apceļotāji un nu jau mūsu pulks bija pieaudzis līdz 6 cilvēkiem. Paralēli tam, laiku pa laikam, tika veikta pēdējās ekipāžas sazvanīšana, lai noskaidrotu cik tad tālu viņi ir nokļuvuši. Pirmo reizi, kad ap 19.00 viņi ziņoja par Saldus sasniegšanu, es nopriecājos un padomāju, ka mēs vēl pie gaismas tiksim upē. Kad bija pagājušas vēl 30 minūtes un balsis klausulē ziņoja par Saldus klātesamību, man kļuva šķērmi ap dūšu. Kad bija pagājušas vēl kādas 45 minūtes un optimistiskā balss paziņoja, ka viņi joprojām esot Saldū, man “stalo kak ta ņe po sebe”. Sāka jau liktie, ka viņi ir iebraukuši kaut kādā twilight zone vai vismaz Bermudu trīsstūrī, kur laiks apstājas, prāts apmiglojas un visa beigās tu vēl pazūdi un tikai skumjš signāls klausulē ir viss, kas liecina par zudušajām dvēselēm. Papildus tam no pienākošā borta mums tika lūgts lai mēs vēl iegādājamies kādus 20 litrus gaišā alus... Tā kā veikalā pārdevēja mūs jau zināja vārdos saukt un viņas veikalā mēs bijām ieguldījuši naudas summu, kas līdzinājās visa ciema kopīgai viena mēneša izpeļņai, saimnieks bija tik jauks, ka uzsauca mums siera plati un pat, uzdzinis Rolandu uz mājas jumta, lai tas pieslēdz vadus tumbām, ieslēdza kaut ko, ko attāli varētu nodēvēt par mūziku. Es jau nešaubos, ka šajā miestā no kaut kāda 80-o gadu Čingizhan un vācu disko visi čurā tvaikus, toties man pēc pirmajām 20-30 minūtēm sāka kust smadzenes un no ausīm sāka sūkties laukā pelēka viela. Tā nu mēs tur sēdējām, savā nodabā renderējām alu un ļāvāmies disko ritmiem.

Nepagāja ne stunda, kad mēs varējām svinēt visu ekipāžu kopā sanākšanu. Beidzot mēs 10 cilvēku sastāvā bijām gatavi vagot mežonīgās Vadakstes viļņus. Daļēji kājām, daļēji ar mašīnām, mēs nokļuvām līdz upei, kur bija paredzēta izkraušanās. Sastiepuši visu savu mantību un gaidot, kamēr viena no mašīnām tiks aizdzīta līdz maršruta gala punktam, mēs lēnām sākām izpakot plostu un divas piepūšamās laivas. Savu cigāru, ko es parasti nokūpinu kāpjot laukā no laivām, es neapdomīgi biju atstājis neiepakotu somā (vai arī apdomīgi, jo Raunā mans cigārs pēc somas dubultpeldes novembra ledainajā ūdenī izskatījās pēc pārvārītas tējas biezumiem) un, nezinot, kur īsti viņu likt, iedevu Kristai glabāšanā.

Plosta aplauzienu iedomāties jums noteikti nav pa spēkam. Diženais 10 Dvēseļu Jūras Glābšanas Plosts, ieraugot Vadaksti, kas tajā vietā sasniedza prātam neveramu 5 metru platumu, vienkārši mums pateica “čau”. Nepūtās ne sitams, katrs diedziņš un nenorautā saitīte iespītējās un netaisījās atsieties. Paralēli tam, viņš vēl kaut kur prikarmaņil divus gaisa nolaižamos korķus, kuru klātbūtne piepumpētā plostā ir vitāli nepieciešama. Papumpējuši grīdu un secinājuši, ka viņa pilnīgi un noteikti nepumpējas, nolēmām ietaupīt vienu korķi un nepūst viņu vispār. Otrs korķis, savukārt tika aizvietots ar koka tapiņu un aplīmēts no visām pusēm ar alumīnija krāsas skoču, kuru amerikāņu filmās tik ļoti mīl izmantot bandīti, līmējot ciet mutes nepaklausīgajiem ķīlniekiem. Principā plosta pretošanās tika salauzta, pats viņš tika piesmiets un pazemots un uz to brīdi, kad ieradās automašīnas novietošanas brigāde mēs bijām gatavi kāpt upē. Vienu piepūšamo laivu tika nolemts ziedot Ulda un Elizabetes netiklajām darbībām, savukārt otru piekraut ar mantām un kā attachmentu piekabināt plostam, kurā varētu cēli apmesties pārējie 8 kuģojiena dalībnieki.

Tātad, upe. Vadakste vārdā. Nav plata. Vietām ļoti nav plata. It kā esot izmantojama augstā ūdens līmenī braucieniem no tās pašas Rubas (Renģes). Lielāko daļu no sava kopgaruma (~50 km) viņa tek pa robežu un pēc tam, it kā nekas nebūtu noticis, klusi un mierīgi, no labās puses ietek Ventā. Upīte ir aizaugusi. Vispār teikt, ka viņa bija aizaugusi, nozīmē neteikt vispār neko. Tādu upi manas acis nebija skatījušas kopš manas nelaimīgās bērnības, kad es Lietuvā vienu tādu grāvi divas dienas līdz padusēm pa dūņām forsēju. Šitā bija tāda, ka likās viņa tūlīt uztecēs augšā kādā kalnā un nemanot izbeigsies kaut kur starp akmeņiem. Šādā upē varētu mierīgi govis laist pa virsu ganīties. Kad es viņu pirms gadiem 2-3 braucu pirmo reizi nebija tik traki. Jei bogu, nebija tik traki. Nē nu labi, braucām jau mēs ar laivām, nevis ar glābšanas plostu, bet tik un tā nebija traki. Tagad tur bija notikušas dieva zīmes. Pilnīga pļava. Ūdens tērcīte vijās starp meldriem un ūdenszālēm tā, ka liekas, ka viņa vienkārši tek cauri zaļai sienai. To plostu ar kaut kādām izkaptīm vajadzēja aprīkot kā tādus seno romiešu kaujas ratus.

Izbraucām mēs ap kādiem desmitiem vakarā. Plosts vēl uz atvadām, nespēdams piedot, ka viņu – diženo krāču kuģi piesmej ar kaut kādu aizaugušu strautu, iemeta Andi upē un mēģināja viņam uzsēsties virsū. Vispār vakara uzstādījums bija izbraukt laukā no ciema un apmesties. Tā mēs braucām. Četri vīri pie airiem un pārējie sēž un jūt līdzi. Just līdzi bija ko. Nebijām mēs nobraukuši ne pirmos simts metrus, kad atdūrāmies pret zaļo sienu. Mazliet paminstinājušies, nolēmām, ka jākāpj laukā un jāvelk tas plosts. Visu cieņu brīvprātīgajam! Šķiet, ka pirmajā vakarā tas bija Andris, kurš uzupurējās mūsu dēļ.

Palēnām sāka tumst un krastus saskatīt kļuva arvien grūtāk. Kaut gan, kādi ellē dirsā tur krasti. Par krastiem tos varētu saukt tīri ģeogrāfiski. Mežonīgas ūdenszāļu un niedru grēdas, kurām izlauzies cauri, tu konstatē, ka atrodies, ja ne uz pilnīgas salas, tad vismaz kaut kāda lokāla purva vidū. Pēc stundas bija kļuvis jau tik ļoti tumšs, ka krastā kāpšanas vieta bija jāmeklē ar tausti. Lai to lietu padarītu vēl interesantāku, sāka celties migla, kas manu pieres lākturi padarīja absolūti bezjēdzīgu, jo vienīgais, ko es viņā redzēju bija balts piens tieši acu priekšā. Ņemt nost viņu arī bija riskanti, jo tādā dūkstī uztriekties kaut kam asākam bija vienkāršāk par vienkāršu. Lai nu paliek tā migla. Visneaizmirstamākos piedzīvojumus mums sagādāja mušiņas. Tādas mazas un melnas, mazākas pat par kniepadatas galviņu. Tik maziņas, ka brīdī, kad mēs ieairējām kārtējā niedru labirintā, katrs no mums saķēra jaukas emocijas kādā no ķermeņa atverēm. Tie, kas elpoja, sarijās viņas uzreiz. Kurš mēģināja viņas iztrenkt no acu āboliem, kuram viņas bija sadzinušās ausīs vai degunā, kuram vēl kaut kur. Pa gabalu mēs noteikti atgādinājām kaut kādu Svētā Vita dejas pārņemtu slimnieku kompāniju izbraukumā. Mušiņu koncentrācija gaisā ievērojami pārsniedza skābekļa koncentrāciju un vienu brīdi man likās, ka vakariņas es varēšu droši neēst, uzdzert tikai kādu brendiju un doties gulēt. Labi vēl, ka tās nebija kaut kādas spāņu mušiņas. Bailes iedomāties ar ko tas varētu būt beidzies...

Pagāja vel kāda stunda līdz mēs piestājām kādā vientuļā niedru plantācijā. Par krastu man joprojām to negribas saukt. Nolēmu izkāpt krastā, lai mazliet izlūkotu malkas un nominālas telts vietas klātbūtni. Paspēris pāris soļus konstatēju, ka mēs atrodamies uz salas, kura vēl pavisam nesen ir bijusi applūdusi. Kājas grima zāļainajā masā līdz pat ikriem un doma, ka šeit ir jākur ugunskurs varētu likt pat Prometejam mēreni noraustīties. Paziņoju draugiem, ka šeit nekāda palikšana nesanāk, devāmies tālāk.

Neatceros cik jau bija pulkstenis, kad mūsu pacietības mērs beidzot bija pilns un mēs nolēmām kāpt krasta lai tur vai kas. Pacietības mēru pildīt palīdzēja fakts, ka tieši Latvijas pusē bija viscūcīgākie krasti. Lietuvas pusē viņi bija pat ļoti civilizēti un pat vietvietām varēja saskatīt taciņas un šādus tādus apmešanās laukumiņus. Latvijas pusē, savukārt bija pilnīga Sedas purva filiāle. Murgs kaut kāds. Un trakākais, ka saskaņā ar paragrāfu, mēs kategoriski nedrīkstējām kāpt pretējā pusē laukā, jo par to draud nepatikšanas visos līmeņos līdz pat kriminālatbildībai un citām patīkamām lietām.

Kāpām krastā kādā nu tikām. Latviju tak mēs mīlam tādu kāda viņa ir. Izkāpuši, pirmās 10 minūtes mēs pavadījām ar airiem līdzinot kaut kādu laukumiņu, kurā vismaz teltis varētu uzbūvēt. Starp suņuburkšķiem, nātrēm, un kaut kādām pamuļķīgu zvēru saraktām bedrēm, kurā, šķiet, Krista iegāzās pilnā augumā, mēs nolēmām darināt ugunskuru. Nolēmis, ka ugunskurs varētu būt laba karma, ņēmu savu mačeti un gāju uz mežu pēc malkas. Īstenībā tas nebija mežs un īstenībā es nemaz negāju. Realitātē tā bija nožēlojama brišana pa purvu uz tuvējo zaļojošo krūmu puduri. Pienācis pie pudura es vienā brīdī izpratu dzenu un tapu apskaidrots. Priekšā bija Amazones mūžamežs un sausas malkas tur nebija ne tik cik divos pirkstos saņemt. Toties tā nedaudzā iekuru malka, uz kuru es tik ļoti cerēju, bija apvīta kaut kādām liānām un citiem eksotiskiem vīteņaugiem un mežs pat netaisījās man viņu atdot. Galvā piemetu faktu, ka pret ērcēm es neesmu potējies un drosmīgi devos dziļāk mežā. Nav jau tā, ka es pavisam neko nedabūju - kaut kādus sprunguļus atnesu, kas ar Andra palīdzību tika pārvērsti daudzmaz lietojamā ugunskurā. Pēcāk pēc malkas gāja Uldis un Elzabete, bet redzot kā es cīnos ar to nolāpīto zaru puduri, bija devušies uz citu pusi, un, pavej, atnesa lielu kaudzi ar malku. Es aš nokaunējos. Vispār man bija aizdomas, ka viņi to malku jau pirms tam kaut kur citur bija savākuši un tad vienkārši viņu mums atnesa.

Par spīti visam, teltis tika sabūvētas un vakariņas sagatavotas. Ne ar kādu īpašo daudzveidību jau tās neizcēlās - tas pats vecais labais kokteilis a la tušonka un kaut kādi salāti. Piecepām vēl mazliet desas klāt, tā lai pavisam labi būtu. Tā kā plostā bijām jau sākuši patērēt alu, tad arī pie ugunskura iedzērām mazliet. Pēc vakariņām tika nolemts, ka derētu tā kā viena dziesma. Maestro Andis tad vilka laukā savu ģitāru un jautrība varēja sākties. Es biju savlaicīgi sakopējis Austruma dziesmu grāmatu kādās 3 kopijās, tā, ka ar dziesmu vārdu nezināšanu atrunāties nevarēja un dziedāt nācās visiem. Dziedājām mēs stundas 3-4. Uz otrā vadoņa beigšanos, nogurušākie laivotāji jau gulēja. Beigās, kad bijām palikuši ar Andi divatā, nodziedājām vēl uz atvadām dziesmiņu par meitenēm, kas gaida mūs uz kuģa un devāmies slīpi. Ap to laiku kā reiz gaisma jau bija uzaususi un pirmie draugi jau lēnām rausās laukā no migām.

Visumā rīts pagāja mierīgi ja vien neskaita pāris starpgadījumus ar plostu, kurš spītīgi uzskatīja, ka turēt sevī gaisu ir kaut kas zem viņa goda un nemitīgi laida to laukā. Otrā diena bija jaukāka par pirmo. Kaut vai tikai tādēļ vien, ka mušiņu bija mazliet mazāk, saules bija mazliet vairāk un peldot līdz padusēm dūņās ūdens vairs nelikās tik auksts kā iepriekšējā vakarā. Vietām upīte atļāvās pat tādu vaļību, kā pārsimts metrus neaizauguša ūdens. Tad nu mēs mazliet dabūjām uzairēt. Uldis ar Elizabeti mums paklausīgi sekoja, vai atklātās vietās pat brauca mazliet pa priekšu izlūkodami ceļu un ziņodami par gaidāmajām briesmām. Jāsaka, ka atšķirībā no Braslas vai Rauņa, šitā upele netek pa kalnainu apvidu un līdz ar to nopietnu koku aizgāzumu praktiski nebija. Šad tad nācās rausties laukā, lai paceltu kādu nogrimušu koku un palaistu plostu pa apakšu. Seklas vietas gan bija padaudz. Tad nu mēs kāpām visi laukā, un stenēdami stiepām to plostu pa akmeņaino gultni. Visumā gan jāatzīmē, ka plosts, par spīti saviem iespaidīgajiem izmēriem, uz ūdens izturējās ļoti paklausīgi un bija viegli stiepjams. Laikam jau, ka bija paguvis samierināties ar savu piesmieto likteni. Celtspēja viņam ir aptuveni 1,2 tonnas, tā, ka pat mūsu mantu klātbūtne plostā viņu īpaši smagāku nepadarīja.

Visinteresantāk bija tiem kas to plostu vilka praktiski visu laiku. Tādi mums bija 2 drošsirdīgie – Andris un Rolands. Vilkšana izpaužas līdz nejēdzībai vienkārši – tu ņem striķīti, kura galā iesiets plosts un velc. Plostā savukārt sēž jaunieši un savā nodabā priecājas. Interesantākais notiek brīdī, kad tu velkot plostu sper soli zem ūdens un tā vietā lai trāpītu uz grunts, vai ļaunākajā gadījumā, kādā dūņu čupā, tu atsit kāju pirkstus pret palielu laukakmeni vai arī uzkāp brāļu-zvejnieku kādā caurtecē laipni novietotajam dzelzs murdam. Tanī brīdī izjūtas ir vienkārši fantastiskas un tu esi spējīgs iemīlēt visus zvejniekus, no ķert un iemīlēt vēlreiz - tā līdz kaulam. Pēc tam, kad tu esi nosacīti ticis galā ar dažādiem cilvēku radītajiem svešķermeņiem, māte daba pajoko vēlreiz – iesējies plosta stiķī, tu spert drošu soli un tā vietā, lai atdurtos pret zemi, tu droši turpini slīdēt netveramā dziļumā, kamēr plosts, inerces dzīts apstājas tajā vietā, kur pirms kāda laika ūdenī pazuda tava galva. Apmēram tā.

Nevar jau to skaļi nevienam teikt, bet mūs sākotnējos plānos ietilpa mūsu aizgādāšana līdz Vadakstes ietekai Ventā. Kilometri aptuveni 30, ko es uzskatīju pa veicamu gabalu 2 dienām. Pēc mūsu aprēķiniem, pirmajā dienā mēs nobraucām aptuveni 1-2 kilometrus. Tas neiepriecināja, kaut gan arī pārpalikušās divas dienas bija pietiekami daudz, lai katrā no tām nobrauktu 15 kilometrus. Pēc maniem aprēķiniem mēs kustējāmies ar ātrumu aptuveni kilometrs stundā “tvaika veltņa galvu reibinošajā ātrumā, bez pūlēm noskrienot visus bezkājainos kropļus un vecas, dusulīgas lēdijas” (pēc atmiņas no Dž. K. Dž.).

Plostā braukšana visumā ir diezgan ērta, ja vien neskaita faktu, ka no nepārtrauktās kāpšanas iekšā un ārā, palēnām plostā sāka krāties ūdens. Biedrs Rolands bija tik augstsirdīgs, ka atļāva mums izmantot savu T-kreklu īslaicīgo avārijas seku likvidācijai. Airēšana notika četriem vīriem (pārmaiņus ar dāmām, kuras izteica vēlmi mazliet paairēt) sēžot uz bortiem un kanoe variantā atstumjoties pret ūdeni. Man, kā visumā garam cilvēces pārstāvim, ielocīt plostā savas ekstremitātes bija sarežģīti - te kāds uzkāpj viņām, te atkal notirpst, te ceļgalā kāja pārstāj locīties un parādās divas citas, līdz šim man nezināmas, locītavas, te atkal vēl kaut kas notiek. Laikam jāiet ātrajos jogu sagatavošanas kursos un jāsprauž adatas miesā, tā teikt “čakri vitapirivaķ”. Plostā mēs atradāmies 8 cilvēki, un jāsaka mūsu ko-eksistence bija visumā ciešama. Plosta pārbūves procesā mēs panācām tādu ekstru, kā nolaižamos jumta balstus. Tagad viņus varēja mierīgi noliekt uz priekšu un uz atpakaļ, tādējādi panākot 10 cm pieaugumu tā jau augstajiem bortiem. Pāri tam visam pletās nolaists jumta tents, kuru galos savelkot, varēja pasargāt apakšā palikušās mantas no salīšanas vai nosmērēšanas. Tas gan neizglāba pāris klaipus maizes, kuri uz brauciena beigām bija pārvērtušies tādā kā kosmiskajā barībā. To šķidro maizes zupu varētu brīvi pildīt tūbiņās un dot kosmonautiem līdzi uz orbitālo staciju desertā.

Otrās dienas vakaru mēs sākām gaidīt jau savlaicīgi - tā ap septiņiem, tā lai atkal nesanāktu kā iepriekšējā vakarā. Skatījāmies pāri zālēm uz katru līdzenāku vietu, kur apmesties un sapņojām, ka arī malkas klātbūtne apmetnes vietā nāktu tikai par labu. Pāris vietas tika izbrāķētas, līdz atradām tādu palīdzenu nogāzīti, tieši blakus pārkaltušu koku birztalai. Sajūsmas spiedzieniem skanot, krastā tikai izsēdināta izlūku brigāde, kuru pienākumos ietilpa apmešanās iespējas izpēte, kā arī malkas klātbūtnes konstatācija. Izlūki teica, ka gana labi esot un mēs rāpāmies krastā. Kad mantas un laivas bija izvilktas sausumā, es devos pēc malkas. Paspēris divus soļus es gandrīz iegāzos skudru pūznī. Pie sevis nolamājies, es devos tālāk, taču necik tālu neticis, es atkal atrados ar labo kāju skudru pūznī. Labi, ka tās nebija nedz sarkanās, nedz dzeltenās skudras, savādāk es acumirklī tiktu nograuzts līdz kaulam un neizbēgami kļūtu par invalīdu. Izrādījās, ka mēs esam apmetušies kaut kādā pamestā ganību pļavā, kur katrā kurmja rakumā bija iekārtojušās uz dzīvi skudras. To kurmju rakumu es saskaitīju ap desmit. Tā kā laika meklēt jaunu vietu mums vairs nebija, nolēmām pieciest šīs piespiedu kaimiņu attiecības. Lai naktī kāds neveiklāks mežā vai gulēt gājējs neiezveltos un nepaliktu ar seju guļot skudru pūznī, mēs pie katra tuvumā esošā pūžņa iespraudām pa airim. Pa gabalu mūsu nometne sāka atgādināt tādu mazu airu birztaliņu.

Sabūvējuši teltis, nolēmām, ka būtu labi mazliet uzēst un tā kā malkas bija ļoti daudz, sakūrām pamatīgu sārtu. Malkas tiešām bija atliku likām. Pat meitenes, kuras aizgāja līdz mežam, skaļi ķiķinādamas, atgriezās ar mežonīgiem sausu zaru saišķiem. Mežā varēja atstutēties pret jebkuru koku un viņš vienkārši pats devās ugunskura virzienā. Tādu haļavu es sen nebiju redzējis. Uguns jautri liesmoja un izsalkušie laivotāji nervozi skatījās, kā katliņos vārās makaroni ar gaļas konserviem. Kad pirmais izsalkums bija nogalināts, draugi sasēda ap ugunskuru lai iestiprinātos ar kaut ko mazliet stiprāku par bāreņa asaru. Par cik Andis no iepriekšējās nakts negulēšanas un piektdienas peldes bija mazliet vājš, dziedāšana ģitāras pavadījumā mums izpalika. Pāris dziesmas nodziedājuši a kapela, nolēmām cept “šašliku”, kuram iepriekšējā naktī netika veltīta pārāk liela uzmanība – gan malkas bija pamaz, gan arī desas likās esam skumīgākas un tās tika apēstas pirmās.

Andris izdomāja visnotaļ viltīgu paņēmienu, kā marinētos gaļas gabaliņus pārvērst vizuāli un gastronomiski baudāmos brīnumos. Tika uzbūvēts alternatīvs ugunskurs, kurā laiku pa laikam tika iegrābta kāda sauja ogļu no lielā ugunskura. Tā kā laukā jau bija melna nakts, cepošos gaļas gabaliņus apgaismoja vien ugunskura mestā atblāzma un viens otrs nepacietīgs baterijas staru kūlis. Kādā brīdī, kad pastiprinātā vispārējās uzmanības lokā nonāca Imanta gādātais viskijs, gaļas gabaliņi automātiski zaudēja savu pirmo pozīciju sacensībās par mūsu uzmanību. Kad pēc brīža mēs atkal pievērsāmies gaļai, viņa bija sasniegusi to kondīciju, kurā ar viņiem bez pūlēm jau varēja zīmēt uz audekla, kā arī sekmīgi ārstēt dažādas tautā populāras vēdera kaites. Lielais vairums gaļas tika ar lielu apetīti notiesāts, toties daži mūsu kulinārijas brīnumi palika grabam katliņā, līdz kāds aiz tīrā līdzcietības viņus pa kluso rīta ausmā kaut kur izmeta. Domāju, ka skudrām tur sanāca patiess veselīgās pārtikas festivāls.

Par cik iepriekšējā naktī es nebiju gulējis praktiski nemaz, nolēmu doties uz dusu savlaicīgāk. Pulkstenis bija kaut kas ap trijiem naktī, kad mani, pie ugunskura guļošu, pamodināja Andris un teica, ka laiks esot iet gulēt. Atdevu palicējiem savu brendiju un devos čučēt uz telti, kur miegā savu kompozīciju sacerēja maestro Andis.

Rīts bija saulains un patīkams. Paģiras nemocīja praktiski nevienu, par cik stiprā alkohola patēriņš naktī nebija nekāds lielais. Ātri izstaipījušies un ieēduši salātus ar šķidru makaronu zupu, nolēmām doties tālāk. Pēc pašiem optimistiskākajiem aprēķiniem iepriekšējā dienā mēs bijām veikuši kādus 10 kilometrus. Vismaz tā mums likās skatoties krievu ģenštāba militārajās kartēs. Prātā piemetuši, ka visi ar mašīnām mēs uz Rīgu tāpat netiekam un vilciens no Renģes atiet sešos ar kapeikām, nolēmām līdz Ezerei nebraukt, bet gan kāpt ārā ātrāk. Izvēlēta tika vieta, kur ceļš pienāk relatīvi tuvu upei un arī kaut kādas mājas varētu būt tuvumā. Mājas mums vajadzēja lai, gadījumā ja mājas saimniekiem būtu mašīna, mēs bez sāpēm varētu nokļūt līdz vienai no savām mašīnām, kuras mūs gaidīja mūsu maršruta abos galos, kuram, savukārt mēs atradāmies pašā vidū. Pēc pieticīgākajām aplēsēm, līdz noskatītajām mājām mums bija kādi 5-7 km ko braukt un visumā tas likās sasniedzami.

Upē mēs iekāpām šķiet ap vieniem dienā un tanī brīdī es sapratu, ka vilciens mums nespīd jebkurā variantā. Airēšana vedās slinki. Kaut arī to par airēšanu varētu saukt ar baigāko piespiešanos. Īstenībā tā bija plosta stumšana, kas mums gāja pasmagi. Upe, kurai iepriekšējā dienā, mēs vēl ar kaut kādām pārcilvēciskām pūlēm lauzāmies cauri, šodien izskatījās aizaugusi pilnībā. Reizēm nācās sūtīt Uldi ar Elizabeti pa priekšu, lai viņi mums izlūkotu ceļu un arī tad mēs pamanījāmies iestumties tādā attekā, kurai galā nebija vairs pilnīgi nekā, kā tikai necaurredzama zaļa siena. Tad nu nācās kāpt ūdenī un vilkt plostu visiem kopā. Iveta pa to laiku, stumjot plostu, bija sabeigusi sev kāju un varēja jautri vērot mūsu pūliņus no relatīvi sausas vietas. Uz pasākuma beigām Andris bija dabūjis pēdā kaut kādu grieztu-durtu-plēstu brūci, kura viņam traucēja pārvietoties vēl kādas trīs dienas. Es biju apdomīgāks un visu laiku staigāju zandalēs, bet arī tas mani neglāba no hipersāpīgas īkšķa naga atlaušanas mēģinājuma. Derdzīgi.

Laiks abas dienas bija vienkārši fantastisks. Nocepinājos līdz tādai pakāpei, ka āda vienkārši meta burbuļus un taisījās vārīties. Meitenes bija tālredzīgākas un laiku pa laikam iesmērēja sevi ar dažnedažādiem pēdējiem parfimērijas sasniegumiem. Kolēģis Andris arī parakstījās uz to testēšanu uz savas ādas. Tagad droši uz flakoniņiem varēs rakstīt, ka dzīvnieki tiešām šī produkta izgatavošanas un pārbaudes laikā nav cietuši. Andrim tas palīdzēja.

Pa to laiku pulkstenis nenovēršami tuvojās sešiem, bet līdz mūsu laukā kāpšanas vietai vēl bija ko braukt un braukt. Pakāpeniski mēs apradām ar domu, ka vilciens tā arī paliks mūsu nerealizētais sapnis. Tika apsvērtas domas zvanīt visiem iespējamajiem radiem-draugiem-paziņām un paskaidrot, ka tas ko viņi patiesībā vēlas, ir doties ellē ratā savākt savus draugus no kaut kādas upes uz Latvijas- Lietuvas robežas. Draugi mēģināja atrunāties kā nu prazdami, kas viņiem arī izdevās. Mēs gan tam nenoticējām. Laiks gāja un brīdī, kad mums jau likās, ka visas cerības sasniegt laukā kāpšanas vietu ir zaudētas, mēs tālumā ieraudzījām ilgotās mājas. Sparīgi iegūlām airos un pēdējos 100 metrus līdz mājai mēs godīgi noairējām.

Sakot, ka mājinieki bija pārsteigti, nozīmē nepateikt neko. Tajā upē cilvēki laivas redzējuši bija pēdējo reizi vēl iepriekšējā režīma laikā. Saimnieks gan kaut ko stāstīja, ka pirms pāris gadiem te kaut kādi cilvēki esot braukuši ar plostu, bet man tā izklausījās ja ne pēc liekas dižošanās, tad pēc vieglprātīgiem meliem jau nu noteikti. Piestājuši krastā, aizsūtījām divas daiļā dzimuma pārstāves diplomātiskajā misijā pie saimnieka, lai noskaidrotu mašīnas klātbūtni un ceļa tuvumu. Mašīnas, protams, viņam nebija, taču viņš zināja stāstīt, ka kaimiņam esot veca Volga. Tā kā kaimiņš ne pie kā nebija vainīgs, šajā afērā mēs nolēmām viņu neiesaistīt un sūtīt kājām pāris brīvprātīgos atpakaļ uz Renģi pēc auto. Pa to laiku pāris līdzbraucēju prātos, jaunības maksimālismā, bija nobriedusi pārdroša doma - doties uz Rīgu ar autostopiem. Tā kā palīdzēt es viņiem nekādi nespēju, tad tas arī tika realizēts. Cik es nopratu no vēlāk pienākušajiem telefona zvaniem, viņi Rīgu bija sasnieguši vēl pirms mēs paguvām līdz galam sakāpt pēc 2 stundām atbraukušajā mašīnā.

Lieki minēt, ka uz laukā kāpšanas brīdi mūsu cigarešu krājumi bija tuvi nekam, un es ar īpašu “prieku” atcerējos, ka mans cigārs pašlaik atrodas drošās rokās un dodas Rīgas virzienā. Tā kā nekas labāks mums neienāca prātā, tad atgūlušies plosta ēnā, izpīpējām Ulda pēdējo tinamo tabaku un izdzērām pēdējās degvīna paliekas. Garastāvoklis sāka uzlaboties un uz brīdi, kad ieradās mūsu mašīnas, mēs jau bijām tik tālu nobrieduši, lai izturētu ceļu līdz tuvākajam benzīntankam. Palika tikai viens sīkums- visas mūsu mantas atradās upes krastā, savukārt mašīnas, 300 m tālāk- kalna galā. Lādēdamies un lamādamies mēs dabūjām to visu stiept augšā. Vienu brīdi man likās, ka par šādu askēzi es tikšu uzņemts debesīs vienkārši ārpus kārtas un ievests paradīzes dārziņā caur kaut kādām aizmugures durvīm. Nenormāli, tas tiešām bija nenormāli smagi. Vienīgais, kas man deva spēkus, bija apziņa, ka tūlīt, tūlīt tas viss beigsies un laime būs pilnīga.

Kad mantas bija sastieptas (kādi 10 neko neizsakoši melni maisi, 2 laivas, plosts, n mugursomas, airi, teltis, matracīši un maestro Anda Ģitāra), atlika tikai to visu sapakot mašīnās. Mašīnas bija divas – Andra Audi 80 un Ulda Mitsu-Galants. Gadījumā, ja kāds to nezin, tad es varu atklāt noslēpumu – tās nepavisam nav smagās mašīnas. Pie tam, mēs bijām palikuši vēl 7 cilvēki, kas nekautrējās aizrādīt, ka viņi arī jau tā kā plāno nokļūt Rīgā. Kārtojot mašīnās vairākkārt tika apgāztas dažādas ar fiziku saistītas teorijas par to, ka vienā vietā vienlaicīgi nevar atrasties divi ķermeņi. Apgāztas un piesmietas rupjā veidā, pat varētu teikt. Beigu beigās, kad mēs sapakojāmies un bijām gatavi braukšanai, manam pod 2 metra augumam bija atlicināta tīri simboliska vieta Galanta aizmugurējā sēdeklī, kur tad es arī tiku iespiests.

Atvadījušies no Audi 80 un norunājuši saskrieties pirmajā benzīntankā mēs varējām doties ceļā. Izkaltušās dvēseles patīkami sildīja Elizabetes sagādātais vadonis un pacilātā noskaņojumā mēs pēc aptuveni 20 minūtēm nokļuvām benzīntankā. Atbrīvojušies no miskastu maisiem, kuru es pēdējo minūšu laikā turēju klēpī, mēģinot uzminēt kas tas ir pa šķidrumu, kas man pil uz kājām no maisa un neciešami smird, un kuru pēdējās divas dienas bijām vilkuši līdzi kravas laivā, es jau mašīnā varēju atļauties tādu vaļību kā uzelpot un izstiept vienu roku. Otru joprojām turēja piespiestu mani airi, savukārt par kāju likteni es atļaušos jūs pat neapgaismot.

Benzīntankā (nu bet protams !!!) bija kaut kāda muļķīga sanitārā diena vai inkasācijas stunda vai seksa minūte, un vaļā vērt viņu neviens netaisījās. Kā kronis visam, mūsu limuzīnam priekšējie lākturi novēlēja ilgu un laimīgu mūžu.Ko tas nozīmē pustumsā, kura pēc 30 minūtēm pārvērtīsies pilnīgā tumsā jūs varat iedomāties. Pēc rituālajām dejām ap drošinātājiem un vadoņa ziedošanas visvarenajam, ugunis atdzīvojās un mēs varējām doties ceļā. Ceļā trieciendevās tika patērēts vadonis un līdz pat Rīgas robežai bez apstājas dziedātas visas zināmās un liela daļa līdz šim nezināmo dziesmu. Vienu brīdi gan mēs diezgan strauji apklusām. Tas bija tanī brīdī, kad pilnīgā tumsā traucoties pa šoseju, mūsu kadiljaks atkal kļuva akls. Tika pasludināta zaļā pauze, kuras laikā mūsu atbrīvotā enerģija acīmredzot deva lādiņu uguņiem un mēs varējām braukt tālāk. Nu kaut kā tā mēs arī Rīgā nokļuvām.

Pilsētā viss ir mierīgi, pilsēta guļ. Man ir palikusi nedēļa laika līdz es atkal mēģināšu piesmiet savu plostu un stumdīšu ar airi Daugavas loku straujos ūdeņus.

Snow, 2004.gada 16.-18.jūlijs