Rudens Ģeorallijs - Abava 2003

(Komentāri: 102) 10. 2003. (ģeorallijs)

„Ģeorallijs nav beidzies tanī brīdī, kad tu izkāp krastā un domā, ka tas ir beidzies.”

Stūrmanis


Ievads.

Ir piektdienas pēcpusdiena un mēs ar Kasparu stāvam Rīgas autoostā. Mūsu nelietīgos nodomus mazliet nodod airu pāris n divas piepakotas mugursomas. Lai nebūtu skumji braukt, mēs iedzērām alu un iekāpām autobusā. Pagājušo reizi, kad mēs braucām uz Sabili, mūsu autobuss bija pilns ar romu tautības cilvēkiem. Šoreiz viņu nebija un, laikam tādēļ, mēs Sabilē nokļuvām par stundu ātrāk nekā parasti.
Brauciena sākumpunkts bija nolikts pie Abavas rumbas, kas atrodas apmēram 5 km aiz Sabiles uz Abavas upes. Principā, pasākuma organizatori ziņoja, ka pasākums sākšoties jau 4dienas vakarā. Tā kā mums 5diena bija darba diena, oficiālo startu mēs nolēmām nokavēt.
Biju domājis, ka pasākumā piedalīsies apmēram 20-30 cilvēku ar 10-15 laivām. Kā vēlāk izrādījās, es biju nopietni alojies.
Vai jūs esat mēģinājuši apstādināt ekspress autobusu kādā pieturā, kura nav viņa grafikā? Tad jūs varat iedomāties kā ir apstādināt šādu autobusu vietā, kurā nav nekā, kā vien jūsu fantāzijas par to, ka kaut kur aiz tur tiem kokiem ir upe? Tikām laukā. Kaspars devās izlūkot upes atrašanās vietu, es, savukārt, atspiedies pret airi, Kuldīgas šosejas malā, oktobra vidū stāvēju T-kreklā un dzēru alu. Tanī brīdī manu uzmanību piesaistīja kāds putns (kā vēlāk noskaidroju - sīlis). Man jau bija aizdomas, ka tā ir sava veida zīme, bet īsti pārliecināts tanī brīdī es vēl nebiju. Jebkurā gadījumā tas darīja mani ļoti aizdomīgu. Automašīnu šoferi, kas brauca garām rādīja tik pārsteigtas sejas, ka man vienu brīdi likās, ka nav īsti labi tā stāvēt ceļa malā. Atgriezās Kaspars un paziņoja, ka mūsu priekšnojautas kopā ar krievu militārās kartes izdruku ir darījušas savu un upe nav paguvusi nekur tālu aizmukt.

Upe.

Tikko nonākuši pie upes pamanījām pirmās ekipāžas. Brauca visi un visādi. Bija piepūšamās laivas, plosti, kajaki, smailes, kanoe laivas un pat kaut kādi NPO (neidentificējami peldoši objekti), vienā eksemplārā, pa diviem vai sasējušies kopā pa trim un vairāk. Brauca pirmais kurss. Tos varēja pazīt pēc gigantiska plosta ar 7-8 cilvēkiem iekšā, no kuriem elpoja vēl tikai pāris, toties pamatīgi,- kliegdami un bļaudami: If you see the pirmais kurss, don’t forget to scream!!!
Kamēr mēs pārģērbāmies un piepumpējām pūslīti, garām pabrauca Stūrmanis un piekodināja īpaši nesteigties.

(Liriska atkāpe- Stūrmanis – īstajā vārdā Andris. Ļoti labs cilvēks un mans pasens paziņa, rūdīts ģeogrāfs ar pieredzi laivošanā, iespējams, lielāku nekā staigāšanā pa zemi. Pēc manām domām viņa vēnās neplūst asinis, bet kādas Latvijas upes ūdens. Tas ir cilvēks – Latvijas upju braucēju un ģeogrāfu leģenda. Tanī brīdī, kad es pirmajai ekipāžai pajautāju, kur ir Stūrmanis, man bez liekas vilcināšanās, atbildēja, kur un kā viņu atrast. Vienīgie, kas viņu nezināja bija daži pirmkursnieki un citu fakultāšu pārstāvji, kas ģeorallijā piedalījās pirmo reizi.)
Tātad Stūrmanis piekodināja nesteigties. Tanī brīdī es tam īpašu jēgu vēl nepiešķīru.
Piepumpējām laivu, iedzēru alu un atkal ieraudzīju sīli. Tas JAU sāka kļūt pavisam aizdomīgi.
Pati neaprakstāmākā sajūta ir kad tu esi piepumpējis pūslīti, palaidis šamo ūdenī un ierausies viņā iekšā. Viens aira grūdiens un tu esi prom. Prom no visa, kas palicis pilsētā, prom no burzmas, traucējošam lietām un vietām, darbiem un nedarbiem, ļaudīm un neļaudīm, prom no visa, kas padara dzīvi nebaudāmu. Šo sajūtu varētu salīdzināt ar brīvdienām lauku viensētā, lietum un /vai sniegam laukā krītot, sēžot pie kamīna, dzerot viskiju un skatoties liesmās. Tas tiešām nav atkarīgs no laika apstākļiem vai kompānijas. Tā izjūta mani pārņem katru reizi.
Tātad 5dienas dienā plkst 17.00 mēs bijām Abavā, mazliet aiz Sventes dzirnavām. Pēc pāris airu vēzieniem noķērām visas ekipāžas, tanīs skaitā Stūrmani, kas bija paguvis sagūstīt pāris laivas un piesiet pie sevis. Tas viss rezultējās kopīgā tostā un tam sekojošā sīļa ieraudzīšanā. Tas tiešām bija sīlis, ko apliecināja Stūrmaņa līdzbraucējs (labs putnu pazinējs), jo appētīja sīli ar binokli. Vēl 3-4 tosti un mēs pametām Stūrmani, lai brauktu tālāk. Jau atkabinājušies no šamējiem un attālinoties, es uzjautāju Stūrmanim, cik vispār cilvēku piedalās ģeorallijā, uz ko viņš man atbildēja, ka precīzas statistikas neesot, bet aptuveni 100-110 cilvēku. Tanī brīdī man palika bail. Redzot jau kādas 5-7 laivas ar ekipāžām pilnīgā šmigā, es nevarēju pat iedomāties, kā izskatīsies nometne ar 50 teltīm un 100 alkohola intoksicētiem neelpojošiem organismiem.

Sāka līt, mēs sākām dzert, redzējām sīli (viņš bija kļuvis draudīgs).
Uzvilkām savas mitrumādas un pārklājām laivu ar lielo plēvi. Sāka palikt tumšs, panācām pāris ekipāžas. Mani pārsteidza cilvēku attieksme pret lietām kā tādām. Lielākais kuriozs laikam bija, kad pustumsā upes krastā pamanījām stāvošu laivu. Sākumā viņā nevarēja saskatīt neko daudz. Piebraucot tuvāk, konstatējām, ka laivā guļ puisis un sēž meitene. Puisis gulēja tā kā guļ pilnīgi bezjūtīgi organismi- starp neko un turpmāko dzīvi tur ir mazs, mazs pussolītis. Un it īpaši mazs ir tad, ja tu esi komā un tik tuvu ūdenim. Meitene bija bez mitrumādām, bez plēves, ādas (!!!) jakā, kas jau pilēja, slapjiem matiem un zilganu ādu. Viegli trīcēja. Cik nopratām, tad arī airētāja viņa nebija. Kad uzprasījām vai viss ir OK, viņa atbildēja, ka ir gan. Es pajautāju, vai viņa zina, ka pēc 30 minūtēm viņa vairs neredzēs krastu, bet līdz nometnei vēl ir vismaz 1-2 km ko sparīgi airēt. Atbildes vietā viņa vāji iešņukstējās. Sajutos samarietis, piesēju šamo laivu mūsējai galā, iedzēru drosmei, (šoreiz sīlis saprotoši māja ar galvu), un iegūlu airos. Tālākais atgādināja kaut ko no filmas „Likteņa ironija jeb vieglu garu” vai arī ainu no „Krietnā kareivja Šveika”, kur Šveiks veda apdzērušo feldkurātu Kacu no kroga uz mājām. Mēs airējam, bet puisis: runā - kur jūs mani vedat, ļaujiet man izkāpt, mēģina slieties kājās, izmet vienu airi ūdenī, mēģina kāpt tam pakaļ, paziņoja meitenei, ka viņu vairs nemīlot, mēģināja pierunāt viņu abiem doties kopā rituālā pašnāvībā, lēkāja laivā, lūdza lai viņu nogalinot, flirtēja ar savu draudzeni un mēģināja ar viņu iepazīties etc. Vienu vārdu sakot – garlaicīgi nebija.

Samarieši.

Kad likās, ka mēs jau esam pabraukuši nometnei garām, kaut kur augšā sadzirdējām balsis. Sapratām, ka nometne ir klāt, bet kāpēc nometne jārīko kraujā, pa kuru augšā varētu tikt tikai un vienīgi kaut kādi rūdīti kraujās līdēji. Labi. Varbūt, ka sākumā, kad vēl nelija lietus un krauja bija klāta ar zālīti, - tad varbūt. Bet tagad- tumsā, kraujā, pa kuru no augšas mazliet tecēja lietus ūdens tērcītes, vietā, kur 70 cilvēki zālīti bija pārvērtuši mālainā putrā, - mums praktiski nebija cerību tikt augšā. Bet laikam alkohols darīja savu (sīlis kaut kur tepat vien bija manīts) un saņēmuši visu drosmi mēs metāmies cīņā.

Tālāko man ir grūti aprakstīt – 4 cilvēki, no kuriem tikai 2,5 spēj paši kustēties, 4-6 somas, 2 piepūstas laivas VS. Krauja. Cīņa ilga kādas 20-30 minūtes. Puiša ļengano ķermeni mēs nesām augšā divatā, knapi kustoties un regulāri nosviežot viņu atpakaļ lejā. Paralēli visam tam, pie kraujas nepārtrauktā plūsmā piestāja lielākas un mazākas laivas un mēģināja ar sevi izveikt mūsu varoņdarbus. Tas viss rezultējās kaut kādā absurdā amoka skrējienā, kaut kādā Monty Python lidojošā cika priekšnesumā.
Lietum līstot viss beidzās pēc laika. Uzstiepuši otru ekipāžu augšā, mēs viņus pametām. Puisi uz beigām jau bija tik tālu atguvies, ka apsolīja mums ar Kasparu lielu viskiju par savas dzīvības glābšanu, un arī meiteni savu vairs dirst nesūtīja.
Tas ko mēs ieraudzījām pļavā (kraujas augšā) manām smadzenēm lika mest trakus kūleņus. Miljons teltis, miljons cilvēku, kaut kāda balta Ņiva, ducis ugunskuru, katram cilvēkam rokās pudele (kam nē, tam karote), virs nometnes spieto bars sīļu. Skats bija apbrīnas vērts.
Kamēr es trakā ātrumā būvēju telti, Kaspars ņēmās iegūt uguni. Jā, pie viena, Kaspars nekavējoties pazaudēja savu bateriju un mums nācās visu darīt vienas baterijas staru kūļa ietvaros. Nu kā tādiem dvīnīšiem. Situācija tāda, ka ne jau visi ir tik drosmīgi lai, lietum līstot, un berzējot mālu piku pret slapjām sūnām, paši iegūtu uguni. Liels bija pirmkursnieku izbrīns, kad viņi no piromāna Kaspara uzzināja, ka nedegošu materiālu var aizdedzināt ar labāk degošu... Tie bērni, kas ieradās tik vēlu, lai pat uguni vairs nespētu iegūt, nāca biedroties pie mūsu ugunskura. Pārsvarā viņi visi bija nosaluši, slapji, pusnomiruši un neglābjami apdzērušies. Jutāmies samarieši un dalījāmies visā ar bērniem- cienājām ar ēdienu, aizdevām katliņu, bļodiņas, makaronus un citas pašsaprotamas lietas. Pēc tam atkal taisījām ēst, dzērām, ēdām, vācām bērnus, kašķējāmies ar citiem bērniem.
Pēkšņi es dzirdēju kliedzienus un lamas, kas lika manām asinīm sastingt dzīslās. Es sapratu- Stūrmanis ir klāt. Tos kliedzienus es vēl naktī atcerējos un nosvīdis ne vienu reizi vien modos augšā. Tikai nākamajā dienā es uzzināju, ka viņi bija ieradušies un mēģinājuši izveikt tos pašus manevrus ar krauju, ko mēs kādas pāris stundas agrāk. Vienīgais ar ko viņu pasākums atšķīrās, bija fakts, ka viņi to veicas 3 laivu un 6 cilvēku sastāvā, un pie tam IEPRIEKŠ LAIVAS VIENU NO OTRAS NEATSIENOT... Kad man to pastāstīja, man notirpa kāja un pat plakstiņš sāka raustīties.
Ap kādiem deviņiem naktī mūsu ugunskuram piepulcējās mūsu izglābtie meitene un puisis. Puisis mazliet jau bija sācis elpot, savukārt meitene jau bija atkopusies. Pa abiem viņi kaut kur bija atraduši konservu bundžu ko mēģināja ar karoti atvērt. Viss beidzās ar to, ka dabūju sniegt pirmo palīdzību meitenei ar sagrieztu pirkstu.
Kuriozs notika pēc brīža, kad mūsu izglābtais puisis sazvanīja tēti un palūdz lai šamais braucot viņam pakaļ. Es gandrīz ugunskurā iesēdos. Lai nu ko, bet kaut ko tādu es vēl savā mūžā nebiju redzējis. Es paslepus iedomājos sava tēva seju, ja es viņam piezvanītu un palūgtu lai viņš mani izvelk laukā no Apaščas Lietuvā, kad mēs sīki būdami, ar Kasparu 3 dienas lietū laivas pa ūdeni stūmām... Būtu jautri. Šo joku viņš noteikti novērtētu.
Ap vienpadsmitiem puisis palūdza man bateriju un teica, ka iešot meklēt savu tēvu. Man tiešām bija grūti viņam atteikt, kaut vai tikai tādēļ vien, ka viņa dzīvība man garantēja pudeli viskija kaut kādā tālā nākotnē, savukārt viņa tēva atrašana garantēja viņam dzīvību.
Pa to laiku nepārtraukti tika dzerts. Līdz pulksten 24.00 es jau biju paguvis nogaršot kādas 8 šķirnes degvīna, 4-5 brendijus, vienu konjaku un pudeli baznīcas vīna. Komplektā ar sīļiem, kuri bija visur.
Šajā braucienā pagaidām es biju redzējis divas kuriozas lietas,- pirmā bija Kaspara laivu brauciena apavi – lakādas kurpes ar dzelzs sprādzēm, otrs kulturālais šoks mani ķēra brīdī, kad pie mūsu ugunskura pienāca puisietis gaiši brūnā, ļoti elegantā kašmira mētelī. Skats bija iespaidīgs. Puisis pilnīgā nopietnībā un absolūtā dzērumā mēģināja iestāstīt, ka esot nesen pārdevis savu nieri pa 10 k $ un tagad nedrīkstot īpaši daudz dzert.
Nu tad mēs vēl mazliet iedzērām un kad vairs nebija neviena, kas varētu mums pakavēt laiku, gājām gulēt.

Cita realitāte.

Tas nozīmēja, ka pamodāmies mēs no tā, ka pārējie pie mūsu ugunskura jau gatavoja sev ēst. Es izlīdu laukā no telts un manām acīm pavērās iespaidīgs skats. Iespējams, ka kaut kas tāds bija vērojams pēc Vaterlo kaujas- visur mētājās kaut kādi priekšmeti, mantas, laivas, teltis, cilvēki, malkas gabali, ēdiena atliekas, tukšas konservu bundžas un pudeles. Tam visam pa vidu slīdēja kaut kādi miglas tēli un izskatījās, ka tie savāc sev kritušo dvēseles. Mūsu ugunskurā gulēja kaut kāds jaunietis aizsargkrāsas robežsargu apmetnī. Iespējams, ka pateicoties tam apmetnim, viņam bija izdevies pielavīties tik tuvu ugunskuram un neizbaidīt šamējo. Pusis bija pilnīgā komā un arī elpoja viņš kaut kā negribīgi. Visu nakti bija skaisti lijis un slapjšs bija pilnīgi viss un visi. Uguni kaut kā atreanimējām un pagatavojām sev kaut ko ēdamu. No ēdiena smaržas pamodās minētais robežsargs un izvilcis sev no kabatas atvētu konservu bundžu sāka kāri ar rokām bāzt tās saturu sev mutē. Pēc brīža viņš atkal atgriezās savā izejas stāvoklī un bundža zaudējusi atbalsta punktu iekrita ugunskurā.
Pēc tam kaut kādā brīdī īpatnēji ļaudis mēģināja atdzīvināt balto Ņivu. Es viņiem palīdzēju, bet tas viņiem nepalīdzēja. Toties sīļi aizgāja uz urrā.
Bija kaut kas ap pusdienlaiku, kad pasākuma organizatori ar megafonu bija sabļāvuši pietiekami lielu skaitu publikas lai varētu sākties saviesīgais pasākums – Zarainā Aira Mešana. Par šī pasākuma vēsturisko izcelsmi es diemžēl neko nezinu, bet izskatās tas apmēram tā. Ņemam parastu airi, sienam tam otrā galā parastu bērza meiju ar visiem zariem un metam, kurš nu tālāk. Izklausās jau viegli un skaisti, bet rets bija tas metiens, kurš pārspēja 5-7 metrus. Zarainais airis laika gaitā tika apšķebināts no lapām un zariem, par ko tika diskvalificētas pāris komandas. Man šķiet, ka Kaspars arī meta airi. Un man liekas, ka es nemetu, bet īsti pārliecināts es joprojām neesmu. Pirmā vieta tika apbalvota ar pasākuma t-krekliem un tie noteikti nebijām mēs.
Pēc tam 100 cilvēki lēnām sāka kāpt laivās un irties prom no krasta. Pasākums bija vizuāli iespaidīgs. Pie paša krasta sēdēja skumjš puisis, kas mēģināja pierunāt mūs piedalīties sacensībās uz ātrumu, jeb ātrumposmā. Jēga un būtība ir tāda, ka tev pēc iespējas ātrāk ir jānobrauc apmēram 3 km garš posms. Tā kā viss dienas brauciens tika plānots uz 5-6 km, tad man bija grūti iedomāties, ko mēs pēc darīsim visu dienu, kad 40 minūtēs būsim nobraukuši ātrumposmu. Bet nu laikam skumjais puisi mūs bija pierunājis, jo pēc brīža es sevi pieķēru ar mazu baltu lapiņu rokās uz kuras bija rakstīts, ka mēs piedalāmies ātrumposmā lielairu klasē ar nosaukumu „Skumjie šļūcēji” un pulkstenis ir 13.40.
Pēc kāda gabala noķērām un apdzinām Stūrmani. Viņi bija nolēmuši ātrumposmu veikt veterānu cienīgā gaitā – neairējot. Par spīti tam viņi mūs apdzina vēl kādas piecas vai sešas reizes, un mēs viņus arī tikpat. Beigu beigās mums baigi piegriezās un mēs nolēmām piesieties pie viņiem lai kopā skatītu sīļus. Tikai tagad es izpratu vakar Stūrmaņa sacīto par nesteigšanos. Šis brauciens nav sacensības vai spartakiāde. Tas ir īstens draugu pasākums, pilnīgai relaksācijai, atpūtai un dabas baudīšanai. Virs galvas mums riņķoja liels sīļu bars.
Blakus laivā sēdēja divas meitenes, kas nekautrējās iekšķīgi lietot alkoholu; nākamajā laivā bija Stūrmanis ar savu līdzbraucēju, savukārt pēdējā laivā sēdēja ekipāža Medikopters. Tas bija kaut kas tiešām ekstremāls. Divi puiši (Zauls un Pokemons) medikopteru oranžajās formās ar sarkaniem krustiem uz muguras, uz galvas mati safrizēti krusta formā un nokrāsoti sarkani. Līdzi viņiem bija stilīgs ādas koferītis ar sarkanu krustu un uz galvas tankista cepure ar nakts redzamības iekārtu. Koferītī bija viss nepieciešamais pirmās palīdzības sniegšanai: gumijas cimdi, pārsienamais materiāls, briljanta zaļais, un protams, dzeramais. Starp citu, dzeramais tika lietots no visdažādākajiem traukiem, sākot no 50g stikla glāzītēm ar speciālu ģeorallija gravējumu un beidzot ar parikti, kas atgādināja slimnīcas sistēmu intravenozai zāļu uzņemšanai. Pārsvarā viss šīs dienas brauciens atgādināja pasēdēšanu draugu pulkā tādā kā brīvdabas krogā ļoti labā un daudzkrāsainā kompānijā. Tā kā 4 blakus peldošas laivas ir labs mērķis kokiem un citām dabas likstām, kuras pārpratuma dēļ ir nonākušas ūdenī, malējām laivām, šad tad nācās uzairēt. Šad tad nācās arī izvairīties/ķert citas laivas. Kaut kādā brīdī, kad kārtējais sīlis tika observēts, pie horizonta parādījās organizatoru laiva (Mārtiņš & Co). Tanī brīdī organizatori vēl bija relatīvi maz sīļus redzējuši un uzvedās godīgi- piesējās pie mūsu laivām un paprasīja uguns dziru, jo viņējā bija beigusies. Es uz mirkli aizgriezos projām un nākamajā brīdī, kad manā redzes laukā iekļuva brāļi organizatori, viņi abi bija pilnīgā ķēmā. Viens no viņiem vienlaicīgi mēģināja ienirt un iztīrīt kuņģi, savukārt otram, likās, bija uznākusi tāda kā vājprāta smieklu lēkme un viņš mēģināja šķērsām iegulties laivā. Pa to laiku mūsu draudzīgajam kolektīvam pievienojās vēl vairāki ātrumposma braucēji. Pasākuma kulminācijas brīdī es saskaitīju kopā sasietas 14 laivas, kurās visās ārprātīgos ātrumos tika neairēts un dzerts. Vienā no laivām sēdēja meitene ar puisi, kurš nebeidza atkārtot, ka viņam esot nākamajā dienā jānokļūst Londonā. Tā visa rezultātā mēs viņu izsēdinājām krastā un meiteni Kaspars ņēma savā aprūpē...
Taču visam labajam reiz ir jābeidzas un nemanot pienāca ātrumposma beigas. Mēs 3 km bijām veikuši galvu reibinošās 3,5 stundās (kā vēlāk noskaidroju, tad ātrākie esot bijuši kaut kādi jokdari ar ~30 min rezultātu vai ko tml.). Pēc tam viss turpinājās pēc iepriekš paredzama scenārija- alkohols, sarunas, jautrība, alkohols, sīļi. Gandrīz aizmirsu. Pa ceļam tika atvērti pāris brāļu kapi (zivju konservi) un gardu muti notiesāti. Tad vēl ēdām uz aira sagrieztu un pasniegtu sieru un piekodām mazliet balzāma. Kaut kādā brīdī pieairēja Afanāsijs (ģeoralliju īstenā leģenda) un uzcienāja mūs ar kaut kādu sarkanu sašķaidītu dzērienu, kas nekavējoties tika ieliets intravenozai sistēmai līdzīgajā pariktē un straujos ātrumos izlakts.
Par spīti tam, ka mēs nemaz neairējām, nometnē mēs nonācām pietiekami agri, lai vēl saredzētu krastu. Gribētu paslavēt organizatorus, kas arī otrai nometnei bija izvēlējušies nepieejamu krastu un izkāpšana nebija garlaicīga. Vienīgā atšķirība no iepriekšējā vakara bija tā, ka šeit relatīvs dziļums sākās jau pie paša mālainā krasta, kā rezultātā to 20 min laikā, kamēr mēs cēlāmies krastā, ūdenī iekrita kādi 4-5 cilvēki.
Krastā, kā jau krastā, joprojām lija lietus un ātri bija jākurina ugunskurs. Visumā šis vakars paskrēja garām kaut kā mierīgāk. Daļēji tādēļ, ka lielākajai daļai šis bija jau 3. vakars, daļēji tādēļ, ka lielākā daļa reibinošās dziras jau bija patērēta. Mēs ar Kasparu tradicionāli ņemam katrs līdzi vienu 0sieben uz degunu uz 2 dienām un tad sanāk normāla pasēdēšana bez owerdose. Savukārt divi jaunieši, kas atrāpoja līdz mūsu ugunskuram, paziņoja, ka esot paņēmuši līdzi 14 litrus uguns dziras. Kad es šito izdzirdēju, man kļuva kaut kā nje po sebe. Kaut kādā brīdī līdz mūsu ugunskuram atnāca divi puiši, kam iepriekšējā vakarā bijām devuši karstu tēju un bezgalīgā pateicībā pielēja mūs ar brendiju.
Kādā brīdī pacēlās jautājums, vai kāds gadījumā nav redzējis organizatorus. Pāris cilvēki aizskrēja meklēt šamos, savukārt citi pilnā nopietnībā apgalvoja, ka organizators Mārtiņš guļot zem vienas no 40 laivām. Mēs uz to iedzērām. Pēc tam sākās pati jautrība. Melnā naktī, lietum smidzinot, pilnīgā bezfilmā lielā barā devāmies uz mežu pēc malkas. Sekas bija tādas, ka no pārgājiena atgriezās tikai 2 cilvēki, pa abiem nesot vienu un to pašu malkas pagali. Kaspars jau pirms tam bija kaut kur nosvīdis un man sāka kļūt garlaicīgi pie mūsu ugunskura. Nolēmu aizieties līdz lielajam sārtam, bet tad atcerējos, ka organizators tā arī nav atradies. Atradu viņu zem tuvākās laivas un piecēlu kājās. Tik nožēlojamā stāvoklī esošu cilvēku man vēl nebija nācies skatīt. Viņš bija tik bēdīgs, ka nācās aizvest viņu līdz lielajam sārtam un nodot gādīgajās veterānu rokās. Arī tur cilvēki bija kļuvuši daudz atraisītāki. Tika bārstīti stāsti un leģendas no iepriekšējo gadu ģeorallijiem. Medikoptera ekipāža pa to laiku skumji staigāja riņķī, rādīja visiem medikoptera fotogrāfiju un taujāja vai kāds to nav redzējis. Tur esot bijis iekša pacients un nu šie abi esot pazuduši. Dzerts tika uz ārkārtīgu nebēdu. Pēc tam kaut kas trūka un plīsa un bija jau

Trešā diena.

Rīts sākās ar ārkārtīgi skaļu tusēšanos ap mūsu telti. Kamēr Kaspars gulēja teltī, es izmantoju īso brītiņu, kamēr spīdēja saule un sapakoju mūsu mantas. Ēst man ne īpaši gribējās, tāpēc iztiku tikai ar vienu Biolakto un graudaino biezpienu. Šī rīta galvenā atrakcija bija Alpīnais futbols un balsošanas- apbalvošanas ceremonijas. Alpīnais futbols tiek spēlēts starp veterāniem un pirmkursniekiem. Visi tiek sadalīti pa pāriem un sasieti ar vienu roku un vienu kāju kopā. Tiek spēlēts futbols. Tradicionāli uzvarēja veterānu komanda. Principā rezultāts tur ir pilnīgi nebūtisks, jo jebkurā gadījumā uzvar veterānu komanda. Balsošana savukārt izpaužas, kā organizatoru izveikts pasākums, kurā tiek apkopotas dalībnieku domas par dažādiem topikiem – jautrākā ekipāža, ātrākā, elegantākā, etc. Visus neatceros, bet zinu, ka kategorijā „Kaut kas?” tika balsots par organizatoru ekipāžu. Domāju, ka viņi bija to godam pelnījuši. Organizators Mārtiņš vēl visu rītu bija manām staigājam riņķī ar vienu gumijas zābaku kājā. Otrs zābaks, domājams, bija samircis un nezināmā vietā (kā Sprīdīša nauda) žāvējās.
Principā trešā diena bija nu tāda ne pārāk braucama, daļēji tādēļ, ka alkohols vairs īsti negaršoja, daļēji tādēļ, ka mocīja vispārējs nogurums.
Tā visa rezultātā Rendā nokļuvām diezgan ātri. Varētu teikt, ka pat vieni no pirmajiem. Lietus uz to brīdi, nez kādēļ bija mitējies. Arī sīļus nekur nemanīja.
Pašā Abavas krastā ir mazs krodziņš, kurā vietas pietiek labi, ja 5-7 cilvēkiem. Ēdienkarte, kā jau mazā krodziņā, ir pietiekami daudzveidīga (a la saiminiece gan jau zinās kā pagatavot). Krodzinieks, pamanot pirmās ekipāžas, noslaucīja nokritušās lapas no nojumes un atslēdza savu krodziņu. Tanī momentā tur ieradās kādi 10-15 cilvēki un pasūtīja ēdienus un dzērienus. Un tā no sirds. Es arī pasūtīju alus, karstmaizes, soļanku, karbonādi ar sieru. Pēc mirkļa soļanka krogā bija beigusies un man ieteica mainīt savu izvēli. Vēl pēc mirkļa, tika paziņots, ka vispārējā apjukuma rezultātā karbonāde būšot labi, ja pēc 30 minūtēm. Es viņam paziņoju, ka pēc 30 minūtēm šeit būs vēl 70-80 izsalkušu cilvēku, uz ko krodzinieks ievaidējās un manu acu priekšā sāka sirmot. Viņš paniskā ātrumā nesās pie telefona un mēģināja sarunāt visas ciema virējas doties viņam talkā. Vienojāmies, ka soļankas vietā es dabūšu buljonu, savukārt karbonāde tiks aizstāta ar pankūkām ar gaļu. Pēc brīža man paziņoja, ka karstmaizes arī nebūšot un es dabūšot trešo gaļas pankūku. Tanī brīdī, kad es jau biju paēdis ieradās lielā puse braucēju un krodziņā sākās īsts velna dancis. Gan tāpēc, ka krodzinieks jau vairs nespēja menedžēt krogā notiekošos procesus, gan tāpēc, ka lielākā daļa braucēju nespēja veikt savu izvēli. Kas es jau gāju uz autobusa pusi, no kroga vēl laiku pa laikam atskanēja saucieni,- Kurš pasūtīja pankūkas? Kamptie ceptie pelmeņi? Kur ir tās divas meitenes, kuras gribēja kafiju?...
Viss lielais bars uz Abavas rumbu (startu) tika aizgādāts 2 stāvīgā autobusā, bet tā kā šurp braucot kāds bija pa 2.stāva lūku mēģinājis apčurāt aiz autobusa braucošo smago mašīnu, 100 cilvēku savākšanai tika atsūtīts 50 vietīgs autobuss. Kas es pie viņa ierados, brīvas bija palikušas kādas 5 sēdvietas. Skaidrs bija viens, ka visi prom netiks, nemaz nerunājot par mantām un laivām. Pēc 2 h ilgas stumdīšanās, lamāšanās un mantu dalīšanas, autobuss beidzot bija gatavs braukt prom. Bez mums. Un vēl kādiem 50 cilvēkiem. Tā kā satiksmes autobuss bija gaidāms pēc 3 stundām, nolēmām saukt citu autobusu. Pa to laiku lielai daļai cilvēku pakaļ ieradās savi draugi/radi/paziņas un mēs palikām kādi cilvēki 20. Tanī brīdī izrādījās, ka no Rīgas mums pakaļ brauc jau cits autobuss- 2 stāvīgs!!! Nu uz tiem priekiem mēs ciema veikalu izpirkām sausu. Iegādājāmies torti, šampanieti, vīnu, kasti alu un vēl kaut ko un gājām pie ūdenskrituma patērēt visu mantību. Tika iedzerts tosts par braucienu, par jauko laiku, kas mūs pavadīja, par upi un par jauko kompāniju.


Pēc kāda laika (tumsai iestājoties) ieradās 80 vietīgs divstāvīgais autobuss, kur palikušie 15 cilvēki iekārtojās ar pamatīgu šiku un eleganci.
Tuvojoties Sabiles pagriezienam, mums zvanīja organizators Mārtiņš, un skumju un nožēlas pilnā balsī prasīja vai mēs nevarot pagriezt atpakaļ un paņemt viņu ar. Kā izrādījās straume tikai tagad viņa laivu ar pusdzīvo ķermeni bija izskalojusi Rendas krastā.

Epilogs.

Gan jau, ka par šito pasākumu cilvēki runās tikai līdz nākamajam, kurš, noteikti, būs vēl labāks, jautrāks un visā citādā ziņā pārspēs iepriekšējo. No sevis varu piebilst, ka esmu pilnīgs zaudētājs un deklasēts elements, ka piedalījos šajā pasākumā tikai pirmo reizi. Katram, kas kaut vai vienu reizi mūžā ir braucis ar laivu, tas noteikti ir jāizbauda. Tā nav vienkārša atpūta, tā nav (pavisam noteikti nav) parasta iedzeršana. Tas ir kaut kas ārpus pieredzes un saprāta robežām esošs. Kur gan vēl tu vienā vietā redzēsi 100 cilvēkus, kam lielā mērā viss ir PO, ar laivām un šņabjiem dodoties pretī nezināmajam...